Skaļus, piepildītus ar alkoholu un dārdošu mūziku — vai tādus iedomājos vasaras saulgriežus? Ar drudžainu pirmssvētku skrējienu pa veikaliem, caur ēdiena kalniem, skaļām runām, atkalsatikšanās prieku? Tas viss jau ir bijis. Gadu no gada dzīvojot līdzās dabas ritmam, man arvien absurdāka šķiet doma, ka šo īpašo laiku varētu piepildīt ar tādām ikdienišķībām. Vai spēj īsti dziļi sevī ieklausīties? Atmest muļķīgos ieganstus — “tā vajag, vienmēr tā bijis”, “ko citi par mani teiks” un pārējos cilvēces attīstības ceļā radušos sevis notrulināšanas paņēmienus. Arī es mācos būt šeit un tagad, piepildīties ar vislielāko spēku, kuram pieslēgties var, tikai atbrīvojies no pelēkās ikdienas. Kad vēl labāk sajust šo spēku, ja ne dienās, kad daba ir savā visaugstākajā dzīves punktā? Kad pat ūdens pļavā, rasā pārtapis, iemieso pārdabiskas spējas. No sendienām līdz mums atnākuši ticējumi, ieteikumi, kā sadzīvot ar šo maģiju. Kā būt tās daļai, nevis vērotājam no malas. Viena no gudrībām saka: esi kails — bez drēbēm, rotām, domām. Privilēģija, kas varbūt ne katram iespējama.
Ja tomēr to spēj atļauties, daba tev atklātu vienu no lielākajiem tās noslēpumiem. To, kuru mēs agrāk visi zinājām, bet, gadsimtiem ejot, aizmirsām. Aizmirsām, ka esam daļa no tā, kas ir ap mums. Cita uzdevuma nav, kā vien saslēgties atpakaļ, piederēt, ļauties būt piederīgam. Ne ziemas, ne pavasara, ne rudens saulgriežos to izdarīt, vien vasarā, kad pļava no svešām acīm paslēps tavu augumu un ūdens pieskarsies katrai tavas ādas šūnai. Dziļā, svinīgā klusumā, lai vienīgā mūzika ir tava elpa, zāles stiebru švīksti un varbūt kāda aizgūtnēm pogojoša lakstīgala. Aizmirsti par tām sasodītajām ērcēm, odiem un citām radībām! Pļava čum un mudž ar tām, bet jānāk kailam — lai pieredzētu, nevis sevi aizsargātu. Starp citu, mēs paši ar valdības rīkojumiem šīs dienas sev esam nolikuši par brīvām no ikdienas darbiem. Sinoptiķi sola, ka saulgrieži nāks bez lietus un varen silti, sestdien vietām pat plus 27 grādi. Ideālāki laikapstākļi, lai atgrieztos, nez kad vēl būs.
Reklāma