Diskriminējošais padomju mantojums

Pazīstamais saldumu zīmols “Laima” kritis “Twitter” pūļa nežēlastībā. Uzņēmumam kāja paslīdēja, atsakot kādam jaunietim darbu — esot nepietiekamas krievu valodas zināšanas. Mamma par to dalījās ar ierakstu mikroblogošanas platformā: “Šokolādes muzejs vasarā piedāvā darbu pusaudžiem. Manējais ir konditorejas fanāts, komunikabls, īstā vieta būtu čalim. Viss forši. Tikai izrādās, ka bez krievu valodas nekā! Esot daudz krievu tūristu! Nopietni?! Vēl joprojām bez ziepēm lienam…?” Uzņēmums savā “Twitter” kontā sniedza atbildi, citēju: “Mēs, “Laimā”, lepojamies būt daļa no Latvijas rūpniecības ilggadējās vēstures. Šo stāstu arī vēlamies nodot plašajam ārvalstu tūristu lokam, kas apmeklē mūsu Šokolādes muzeju, pēc iespējas dažādās valodās. Nevēlējāmies nevienu aizskart, atvainojamies, ja tā noticis.”

Un te nu tipiskais latvietis ņēma nazi rokā un sāka ēst viedokļu galda otrā pusē sēdošo. Asa vārdu, viedokļu un ideoloģijas apmaiņa — orki, rusofobi, nacionālā naida kurinātāji — kā tik viens otru “aplēja”! Esam tilta vidū, kad jaunajiem ceļa gājējiem jāsaskaras ar padomju laika mantojumu — krievu valodu. Protams, ir jomas — gids, tulks, stjuarts — un virkne citu profesiju, kurās konkrētu valodu zināšanas ir obligāta prasība, lai veiktu tiešos darba pienākumus. Citās sfērās darba devējs izlokās ar piebildēm — vēlamas krievu valodas zināšanas vai priekšrocības darbiniekiem, kas zina krievu valodu.

Pirms gada Valsts prezidents Egils Levits, diskutējot par šo jautājumu, izteicās, ka vēl joprojām nav novērstas padomju okupācijas sekas, kas izpaužas kā latviešu diskriminācija darba tirgū, ja tie neprot krievu valodu. Jāpiekrīt, ka realitātē tā arī bieži sanāk. Krievu valoda Latvijā ir strīdus ābols jau ilgus gadus, konkrēto saasinājumu veicinājis karš Ukrainā. Interesantā laikā dzīvojam, politisko notikumu dēļ krievu valodas zināšana var tikt traktēta kā sava veida nodevība. Es joprojām uz jebkuras valodas zināšanu raugos kā uz privilēģiju. Tā ir iespēja komunicēt ar cittautiešiem, atklāt jaunus apvāršņus ārzemju literatūrā, kino un mūzikā.

Pat ja likumiski darba devējam nebūs tiesību prasīt krievu valodas zināšanas, darba ņēmējam papildu iemaņu ailītē vienmēr būs iespēja paspīdēt, norādot svešvalodas, kuras prot. Oficiāli tā vairs nebūs diskriminācija, bet noderīgas papildprasmes, tātad priekšrocība kandidātam. Izskaust šo bubuli likumiskā veidā būs sarežģīti. Drīzāk tas būs dabisks process, kurā krievu valodu nomainīs Eiropas Savienības mantojums — angļu valoda.

Svešvalodu zināšanas vienmēr būs mazāk vai vairāk svarīgs bonuss darba tirgū, būtu muļķīgi to noliegt.