Nepazaudēt dzīves azartu: pļaviņietei Anitai Seikovskai patīk, ja var palīdzēt citiem

Maija sākumā dzimušos cilvēkus mēdz raksturot kā vienmēr gatavus kādam palīdzēt, pretimnākošus un par visu ieinteresētus. Tā var teikt arī par pļaviņieti Anitu Seikovsku, kurai šodien skaistā 60 gadu jubileja. Savukārt svētdien viņa apsveikumus saņems Mātes dienā.
Pārgalvību un talantu netrūkst
Anitas dzimtā puse ir Subate, kur augusi lauku mājās pie ezera. Viņa atzīst, ka šī vide deva gan rūdījumu ar mūždien nepadarāmajiem lauku darbiem, gan aizraujošas brīvā laika pavadīšanas iespējas.
— Bērnībā un pusaudžu gados biju diezgan pārgalvīga un šobrīd saprotu, ka tas bija arī ekstrēmi — reiz pārpeldēju 600 metrus plato un vietām piecus metrus dziļo Svuiļu ezeru. Vēl man ļoti patika šķūnī lēkt no sijas siena gubenī, un gaisā vēl apmest kūleni. Aktīvi kopā ar kaimiņu bērniem kāpelējām pa jumtiem un spēlējam “kariņu”. Bijām vesela kompānija, un brīvajos brīžos gāja jautri. To gan nebija tik daudz, cik gribējās, jo, kā jau lauku bērniem, katram bija savi neskaitāmi pienākumi mājās. Braucu arī tantei palīgā fermā, cilājot smagās piena kannas. Nekādas atlaides nevienam nebija — ikviens darbs jāpaveic. Arī uz pāris kilometru attālo skolu gājām kājām, un tikai dažreiz lielā aukstumā tētis aizveda ar traktoru vai kāds cits paņēma līdzi. Lietus, sals vai sniegs — uz skolu bija jāiet, — stāsta Anita.
Aktīvajai un zinātkārajai meitenei jau pamatskolas laikā bija daudz talantu un aizraušanos — mūzika, šahs, sports. Šaha pulciņā teju visus skolēnus iesaistījis vēstures skolotājs, kurš ātri vien pamanījis meitenes dotības šajā spēlē. Kopā ar trijiem zēniem kā komanda viņi bieži pārstāvējuši skolu dažādās sacensībās.
— Skolā dziedāju arī korī, un tā skolotāja bieži vien strīdējās ar šaha pulciņa vadītāju, ka skolēni neiet dziedāt. Šahs tomēr saistīja vairāk, jo deva iespēju kaut kur aizbraukt. Parasti sacensības ilga divas dienas, dzīvojām viesnīcā, un tas bija liels piedzīvojums. Vakaros skolotājs parasti izanalizēja spēles un norādīja kļūdas. Pati nekad nesaņēmu aizrādījumu, bet zēnus gan viņš bieži vien bāra, — ar smaidu atminas Anita.