Piezīmes no aizgājušajiem svētkiem

Vien caur grūtībām varam novērtēt skaisto. Kas nāk viegli, tas īslaicīgs, nenozīmīgs. Cik atceros, nevieni Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki nav aizvadīti bez starpgadījumiem. Lietusgāze un svelme, gari mēģinājumi, negulētas naktis, sāpošas kājas, kritieni un pat samaņas zaudēšana. Bez tā neiztiek nevieni svētki. Arī šie. Svētdien devos fotografēt svētku gājienu. Ap pusdeviņiem no rīta gāju cauri Vecrīgai. Nogriezos uz Rātslaukuma pusi un man pretī nāca divas sievietes, pa vidu viņām augumā ražens vīrietis — mediķis. Rokās viņam noģībusi meitenīte tautastērpā. Brīdi vēlāk, kad veidojās gājiena kolonnas, mediķe palīdzēja kādai Aizkraukles kolektīva meitenei ar traumētu kāju aiziet līdz ātrās palīdzības mašīnai. Svētdien bija nedēļu garo svētku izskaņa.

To varēja redzēt daudzu dalībnieku sejās. Nogurušas, bez smaida. Kā pēdējiem spēkiem, ejot līdzi pārējiem. Tiem, kas redz svētku skaisto pusi, jo īpaši tos skatoties televīzijā, šī virtuves puse paliek nezināma. Kādos no iepriekšējiem to gan vairs nevarēja paturēt tikai šaurā lokā. Kad Mežaparka estrādē viens pēc otra ģība koristi. No pašiem dalībniekiem esmu dzirdējis tos saucam par ģībšanas svētkiem. Laikam ejot, šie notikumi kļūst par leģendām, tos pārstāsta, atceras un savā ziņā tie uztur šo svētku garu. Svētdienas vakarā noslēguma koncertu Mežaparkā skatījos televīzijā. Brīžos, kad kameras tuvplānā rādīja aiz laimes raudošos koristus, arī man acīs bija asaras. No tā, ka šis mirklis pazūd, aizplūst mūžībā. Nesen lasīju atziņu par to, kāpēc mums patīk dāvināt un saņemt dzīvus ziedus, ne mākslīgus. Tāpēc, ka tie novīst. Izklausās paradoksāli, jo izvēlētos ziedus dāvanai meklējam visskaistākos, svaigākos. Tomēr tieši trauslums, neizbēgamā novīšana ir tas, kas padara šos ziedus tik īpašus. Mēs zinām, ka tie nedzīvos mūžīgi. Un tieši tāpēc mēs tos novērtējam tagad — šajā mirklī. Tāpat ar svētkiem. Jo skaistāki tie, jo emocionāli piepildītāki. Vēl kāda atziņa, kas radās pagājušajā nedēļā — šī tradīcija ir dzīva un nav nekādu iemeslu kaut ko mainīt. Vācot intervijas, satikos ar ārzemju latviešiem — bērniem. Rīgā viņi ieradušies no dažādām valstīm, bet kopā esot savā starpā, turklāt ļoti emocionāli, aizrautīgi sarunājās latviski. Svētki viņus vieno ne tikai savā starpā, bet arī ar zemi, kas viņiem nav ikdiena, bet tajā pašā laikā tik pazīstama un īsta.