Īstā laime ir vienkārša Tatjana no Kalnamuižas — starp ziediem, gleznām un vīnu

Trīs kilometrus no Neretas, Pilskalnes virzienā, ir skaista vieta ar skanīgu vārdu Mazā Kalnamuiža. Tajā mierā un saticībā dzīvo Tatjana Ozoliņa, viņas vīrs Jānis, meitas Emīlija (10) un Elizabete (13).

Mazā Kalnamuiža, senāk saukta vienkārši par Kalnamuižu, 16. gadsimtā bijusi Neretas muižas sastāvā. Spriežot pēc varenajām drupām, ēku te bijis daudz — stallis, aukstuma kambaris un pieliekamais, pagrabs, klēts un kūts, liela dzīvojamā māja. Tatjana saka, ka vēl deviņdesmitajos gados šī vieta bija apdzīvota.
Šajā nedēļā māja ir klusāka. Meitas aizvestas uz Rīgu, piedalās dziesmu un deju svētkos. Laukā atkal līņā. Pēc mazas pastaigas, apskatot Kalnamuižas apkārtni, uz sarunu iekārtojamies virtuvē. Sajūtas kā meditācijas telpā. Liels logs, pa kuru redzama puķu dobe, kaut kad pirms gadsimta stādīti koki. Saimnieku kaķenei nesen piedzimuši pieci rudi kaķēni un divi no viņiem cenšas uzkāpt pa manu kāju. Klēpī jau murrā viņu mamma.

Te arī dzīvo spoks

— Laikam lieki jautāt, vai esat neretieši.

— Manas un vīra Jāņa saknes ir šeit, Neretā. Kā jau daudzi, arī mēs pēc vidusskolas aizdevāmies uz Rīgu turpināt mācīties. Studēju psiholoģiju, strādāju par pedagogu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžā un Rīgas 31. vidusskolā. Vēlāk mainīju darbu, aizgāju uz sociāli psiholoģisko jomu, strādāju dienas centrā un probācijas dienestā ar nosacīti notiesātajiem.