Ģimenes dzīvē galvenais — spēt atrast zelta vidusceļu

Ir 1956. gada ziema. Ērberģes pusē vietējā klubā notiek Jaungada sarīkojums. Zālē ir aizņemtas visas vietas, izņemot vienu, kuru pamana jaunais ērberģietis Uldis un tur arī apsēžas. Viņš tūdaļ ievēro blakus sēdošo meiteni Dzidru, kura tērpusies, viņaprāt, skaistā puķainā kleitā. Tajā vakarā sākās aizkraukliešu Dzidras un Ulda Dreijeru kopīgās dzīves ceļš, kurš šonedēļ iegriezies saules un tērauda zīmē.
Uz sarunu redakcijā Dzidra un Uldis atnākuši kopā ar meitām Ilvu un Aigu. Svarīgākais te ir kopā, kas vieno visas paaudzes. Kopā nozīmē būt viens otram līdzās priekos un bēdās, darbos, vienkārši būt, gluži kā musketieriem — viens par visiem, visi par vienu!
Dzimtā puse — Mazzalve
Dzidras un Ulda Dreijeru dzimtā puse ir Mazzalve. Ulda kungs bija vecākais dēls sešu bērnu ģimenē. Liela, draudzīga saime, ar kuru kopā dzīvoja vecāmāte no tēva puses un kāda radiniece. Tēvam bija jaunsaimniecība ar 22 hektāriem zemes, slinkot nebija laika, bija jāstrādā.
Arī Dzidras kundze bija vecākā meita četru bērnu ģimenē, kas dzīvoja Mazzalvē, Sudrabkalnu pusē. Ar viņiem kopā bija arī vecvecāki. Tēvu iesauca karā, un mammai par saimi nācās gādāt vienai. Ģimene dzīvoja abu karojošo pušu ielenkumā. Lai arī Dzidra toreiz bija mazs bērns, vēl šodien to laiku notikumu iespaidā nepatīkamas izjūtas pārņem, redzot un izdzirdot zemu lidojošas lidmašīnas. Piedzīvotas arī citas šausmas, kuras šodien pat atminēties negribas.
Abu skolas gaitas aizritēja vietējās skoliņās, kas bija palielā attālumā no mājām. Uz turieni bija jāiet kājām un līdzi jāņem ne tikai grāmatas un burtnīcas, bet arī pārtika. Kā atminas Dzidras kundze, ziemā piedzīvota arī vilku klātbūtne un nācies lūgt palīdzību pieaugušajiem, lai nokļūtu mājās.