Barikāžu laiks svarīgs arī šodien. Toreiz pienāca X stunda. (pievientots audio ar Daiņa Īvāna atmiņu stāstu)

Barikāžu laika atceres nedēļā jaunjelgaviešiem bija īpaša privilēģija — satikt un dzirdēt tā laika līderi, barikāžu kustības iniciatoru Daini Īvānu, kurš pirms 31 gada kopā ar otru Latvijas Tautas frontes vadītāju Romualdu Ražuku 13. janvāra rītā Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā. Protesta manifestācijā Daugavmalā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, un pēc manifestācijas rīdzinieki sāka spontāni veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās.

Jāatgādina toreizējie notikumi

To, ka šodien vajag atgādināt notikumus, kas risinājās pirms 31 gada, apliecina arī šī brīža situācija Ukrainā, kad valsts iedzīvotāji ir iespējamā kara priekšvakarā. “Vai šī ļaunuma vara, kas atkal rāpjas ārā no elles, uzbruks vai nē? Arī toreiz, 1991. gadā, mana misija kā vienam no valsts vadītājiem bija uzrunāt tautu. Tajā naktī man pienāca ziņas, ka Viļņas ielās ir tanki, ka notiek uzbrukums televīzijas tornim. Bija jau slēgts Kauņas radio, un tas raidīja caur Rīgu,” tā savu stāstījumu iesāka Dainis Īvāns. Viņš stāstīja par gatavošanos X stundai, par valdības uzdrošināšanos un miermīlīgo pretošanos, kas vēlāk kļuva par paraugu citām valstīm pasaulē.

No Zemgales nāca milzu kolonna

Te fragments no Daiņa Īvāna teiktā: “Pirmā doma maniem kolēģiem Augstākajā padomē bija — jāuzrunā tauta. Kolēģi man teica: “Daini, tev jāiet uz Latvijas Radio! Tas arī toreiz darbojās augu diennakti, lai katru brīdi cilvēkiem varētu kaut ko vēstīt. Pusčetros no rīta iegāju Radio mājā un teicu cilvēkiem, ka ir pienākusi šī izšķirīgā stunda, kad mums ir jāizšķiras — vai gribam dzīvot brīvā eiropeiskā Latvijā, vai gribam atgriezties padomju murgā, kādā esam dzīvojuši 50 gadus. Pēc šīs 20 minūšu garās uzrunas latviešu un krievu valodā izgāju Doma laukumā, kas pirms pusstundas bija tukšs, un tajā bija parādījies pirmo simts cilvēku pulciņš, vēlāk vēl simts. Pulksten 9 šī pati runa man bija jāsaka Latvijas Televīzijā, un Doma laukums jau viļņojās. Bija sanākuši cilvēku tūkstoši. Ap to laiku Augstākajā padomē formulējās doma, ka, tāpat kā Lietuvā ap Viļņas Seima māju, arī Rīgā jāceļ barikādes, lai neļautu uzbrucējiem nonākt pie svarīgākajiem demokrātijas objektiem. Arī pie brīvā vārda — radio, televīzijas. Vēlreiz jāsaka paldies mūsu cilvēkiem par milzīgo pašorganizēšanos, drosmi, upurēšanos. Divu stundu laikā pēc manas uzrunas televīzijā redzēju, ka no Zemgales puses nāk milzīga kolonna, kuru sākumā noturēju par krievu tanku kolonu. Tā bija mūsu smagā tehnika no laukiem — traktori ar vircas cisternām, piekrautas kravas automašīnas. Visas ļoti strauji virzījās Rīgas virzienā un nobloķēja padomju armijai pieejamos piebraukšanas ceļus.”