Kad vajag mieru dvēselei… No civilās aizsardzības līdz dzejai (3)

Gan jau esat pamanījuši, ka dzejas lapai pievienojies vēl viens autors — aizkrauklietis Jānis Plinta. Viņa dzejas rindās līdzās dabai, Daugavai un Sēlijai jūtama bagātīgā dzīves pieredze, ironija un pārdomas par laiku. Aiz dzejoļiem slēpjas cilvēks ar jūtīgu dvēseli — Seces zēns, kurš bērnībā agri zaudējis vecākus, strādājis civilās aizsardzības nozarē, iesaukšanas komisijā un sporta jomā, bet vienlaikus visu mūžu sevī glabājis vajadzību rakstīt. Sarunā Jānis Plinta atceras bērnību Sēlijā, Atmodas laiku, pirmos Latvijas armijas veidošanās gadus, darbu Aizkrauklē un dzeju, kas bieži dzimusi starp ikdienas pienākumiem — brīvā brīdī pie rakstāmgalda vai domās, raugoties dabā.

Līdz skolai — septiņi kilometri

— Jūs savā dzejā bieži pieminat Sēliju. Vai tā ir jūsu dzimtā puse?

— Jā, esmu sēlis. Mans dzimtais pagasts ir Sece. Mana māte nomira, kad man bija pusotrs gads. Kad man bija 12 gadi, mūžībā aizgāja tēvs, arī viņa māte agri nomira.