Atkarība un depresija: kāpēc tās bieži iet roku rokā un kā tās ārstēt paralēli?

Kad atkarība satiek depresiju

Statistiski vairāk nekā trešdaļai cilvēku ar vielu lietošanas traucējumiem vienlaikus ir arī klīniska depresija, un otrādi – depresijas pacientiem risks attīstīt atkarību ir vismaz divkāršs, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Šie divi stāvokļi baro viens otru: viela īslaicīgi “novērš” skumjas, bet pēc iedarbības pastiprina garastāvokļa kritumus, radot arvien dziļāku apburto loku.

Kopīgās saknes: ģenētika, stress un smadzeņu ķīmija

Gan depresiju, gan atkarību veido vairāki kopīgi riska faktori – iedzimtas dopamīna un serotonīna sistēmu īpatnības, hronisks stress bērnībā, traumatiski notikumi un ieilgušas iekaisuma reakcijas organismā. Neirobioloģiskie pētījumi rāda, ka vielu lietošana padziļina tās pašas smadzeņu stresa ceļu izmaiņas, kas raksturīgas depresijai, piemēram, hiperaktīvu HPA asi un traucētu neiroģenēzi hipokampā.

Pašmedikācija un apburtais loks

Cilvēks ar neatklātu vai neatpazītu depresiju bieži sāk lietot alkoholu, opioīdus vai stimulējošas vielas, lai apklusinātu iekšējo nemieru un bezcerību. Īslaicīgā eiforija dod ilūziju par risinājumu, taču vielas iedarbība uz nervu sistēmu – īpaši dopamīna receptoru jutības izmaiņas – padara depresiju dziļāku, savukārt skumjas pastiprina alkas. Rezultātā slimības virzās sinhroni, radot iespaidu, ka “nevar izārstēt vienu, nepieskaroties otrai”.

Neirobioloģiskais «vāveres ritenis»

Ilgstoša vielas lietošana samazina dabisko dopamīna atbildi uz normāliem prieka stimuliem – draudzību, hobijiem, sasniegumiem. Šo fenomenu dēvē par anhedoniju, kas ir arī depresijas kodolsimptoms. Vienlaikus pastiprinās smadzeņu baiļu un stresa reakcijas (amigdala, HPA ass), radot trauksmi un bezmiegu. Kad cilvēks mēģina pārtraukt vielu lietošanu, šie mehānismi uzliesmo abstinencē, un depresijas simptomus piedzīvo ar dubultu spēku.

Kāpēc jādiagnosticē un jāārstē kopā

Pētījumi konsekventi parāda, ka, ārstējot tikai vienu no abām diagnozēm, prognoze krasi pasliktinās – recidīvs vai depresijas paasinājums notiek 50–70 % gadījumu gada laikā. Tāpēc starptautiskās vadlīnijas iesaka universālu skrīningu visiem atkarības pacientiem uz depresiju un otrādi, kā arī vienotu, integrētu ārstēšanas plānu.

Integrētā ārstēšana: viens plāns, viena komanda

Mūsdienu labākā prakse paredz, ka tas pats speciālistu kodols – narkologs, psihiatrs, psihoterapeits un, vajadzības gadījumā, sociālais darbinieks – vienlaikus risina abus traucējumus. Ttas nozīmē, ka medikamentozā atkarības terapija (piemēram, buprenorfīns vai naltreksons opioīdiem, disulfirams vai akamprosāts alkoholam) tiek kombinēta ar antidepresantiem, kamēr psihoterapijā vienā programmā tiek savienota Motivējošā intervija, kognitīvā uzvedības terapija un, arvien biežāk, digitāli uzraudzīti pašpalīdzības rīki.

Praktiskās iespējas Latvijā

Rīgā stacionāru un ambulatoru palīdzību piedāvā klīnika Detox, kas strādā pēc integrētās pieejas principiem: vispirms medicīniska detoksikācija vai medikamentu-asistēta terapija, tad psihiatra un psihoterapeita komandas darbs ar depresijas simptomiem, ieskaitot iespēju saņemt naltreksona implantus vai individuāli piemeklēt antidepresantu. Klīnika uzsver arī pēcaprūpes nozīmi, sadarbojoties ar atbalsta grupām un ģimenes ārstiem.

Papildu atbalstu krīzes brīžos un praktisku informāciju par ārstēšanas iespējām nodrošina Konsultatīvais atkarību tālrunis 67037333.

Divvirziena atveseļošanās

Atkarība un depresija bieži izskatās kā divi tumši dvīņi, kas savstarpēji stiprina viens otra ietekmi. Tomēr tieši tāpēc integrēta diagnostika un ārstēšana, kurā abas slimības tiek risinātas paralēli, dod reālākas izredzes uz ilgstošu remisiju. Kad viena roka palīdz otrai, pacienta ceļš no tumsas kļūst taisnāks – un cerība vairs nav abstrakta, bet klīniski izmērāma.