Kā vīrieši spēlējas ar Jūliju

IESAKA IMANTS KAZIĻUNS, laikraksta “Staburags” reportieris

Marta vidū Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrāde bija Viestura Meikšāna režisētajam darbam “Spēles ar Jūliju”. Lugas pamatā ir zviedru dramaturga Augusta Strindberga vēl tālajā 1888. gadā sarakstītais darbs “Jūlijas jaunkundze”. To mūsdienām pielāgojis krievu rakstnieks Romāns Dolžanskis. Sākumā izrāde ar nosaukumu “Miss Julie” labus panākumus guva uz Vācijas teātru skatuvēm. Vēlāk šo darbu latviešu mēlē tulkojusi Inga Rozentāle. Stāsts par Jūliju ir stāsts par sievieti, principā jebkuras sievietes patieso būtību, vēlmēm — būt mīlētai, vajadzīgai, būt romantiskai un kaislīgai. Kā nereti gadās arī dzīvē, būt patiesi laimīgai traucē dzīvē sastaptie nepareizie vīrieši. Tāpat traucē un nelaimīgu dara vecāku pieļautās kļūdas. Rezultātā sieviete uzliek ļaunās maitas masku vai kļūst manipulējama. Abi šie varianti piepildās attiecībā uz Jūliju. Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa ar šādas sašķeltas un ievainotas sievietes tēlu pārsteidz, un, kā saka, ja tas, ko redzi uz skatuves patīkami vai nepatīkami kaitina, tad loma ir izdevusies. Skatītājus lugas darbībā ievelk iespēja lietot radiotranslācijas ierīci, ar kuras palīdzību ausī dzirdams teksts, ko saka Tomass (Kārlis Arnolds Avots) Žanim (Lauris Dzelzītis). Līdz ar to izrāde iegūst vēl vienu dimensiju, un sarežģīti komiskās situācijas, kādas gadās bieži, izrādi kopumā padara par komēdiju nekā drāmu. Vai šī ir viena no tām izrādēm, kura man liek vēl vairākas dienas pēc noskatīšanās atgriezties pie tās satura? Drīzāk nē, nekā jā. Varbūt tāpēc, ka mani īsti nesaista stāsta sižets — bagātas ģimenes dāmītes vēlme manipulēt un tikt manipulētai. Patika Laura Dzelzīša spēle, un tiem, kuriem arī viņa talants patīkams, nebūs vīlušies. Tāpat apmierināti būs skatītāji, kas no teātra gaida daudzdimensionālu stāstu, nevis plakanu, rāmi plūstošu vēstījumu.