“Liktenis mani lutinājis, un mīlestības manā dzīvē nekad nav trūcis,” saka Sarmīte Plūme.
“Liktenis mani lutinājis, un mīlestības manā dzīvē nekad nav trūcis,” saka Sarmīte Plūme. Televīzijas žurnāliste un triju bērnu māte, kura darbu veiksmīgi apvienojusi ar ģimeni. Jau pēc dažiem pārmītajiem vārdiem skaidrs — viņā nav nekā no iedomības un ārišķības, un varbūt tieši tas ir Sarmītes pievilcības noslēpums.
— Cik ilgi strādājat televīzijā?
— Šomēnes paliek 25 gadi. Vēl nebiju beigusi universitāti, kad man piedāvāja darbu televīzijā. Vairākas reizes biju praksē, tāpēc bez īpaši lielas domāšanas izlēmu nākt uz televīziju.
— Kāpēc kļuvāt par žurnālisti?
— Tas man laikam bija jau zvaigznēs ierakstīts. Kopš sevi atceros, ne par ko citu neesmu vēlējusies būt. Jau 6. klasē izlēmu, ka gribu būt žurnāliste, un uz to arī gāju. Mācījos dažādās jauno žurnālistu skolās, pulciņos, biju Madonas rajona laikraksta “Stars” ārštata korespondente. Uzzinājusi par manu lēmumu, ieceri mudināja īstenot arī latviešu valodas skolotāja Madonā.
Dulli uzdrīkstēties
— Vai jūsu klasē mācījās arī citi šobrīd sabiedrībā pazīstami cilvēki?
— Līdz 11. klasei mācījos vienā klasē ar Daini Īvānu, pēdējos trīs vidusskolas gadus brīnišķīgs klasesbiedrs man bija Valdis Grīgs (terapeits Aizkrauklē — aut.). Vēl arī Andrejs Grants, viens no Latvijas vadošajiem fotogrāfiem. Esmu domājusi, ka arī man bija iespēja palikt Madonā, piemēram, izstudēt un atgriezties vietējā laikrakstā “Stars”, bet es to neizdarīju. Varbūt tomēr tie, kuri tur palikuši, Madonai ir daudz svētīgāki un noderīgāki, nekā tie, kuri aizgājuši un kaut kādā veidā kļuvuši pamanāmi.
— Vai skolas gados ar kaut ko izcēlāties?
— Bijām dulli ar savu uzdrīkstēšanos. Bija tie laiki, kad visiem jābūt ļoti pareiziem. 10. klasē sarīkojām brīvdomīgo klases ballīti, lielākie organizatori bija tieši puiši, arī Dainis Īvāns. Džinsu vēl tolaik nebija, viņi atnāca kreklos ar uzrotītām piedurknēm, kaklautos, arī audzēja garus matus. Klases audzinātājs beigās to ballīti “aizklapēja”.
— Jūs skolas laikā bijāt ļoti paklausīga un kārtīga?
— Jā, tas man jāatzīst. Biju ļoti apzinīga, kārtīga un aktīva. Labi mācījos, dejoju, veidoju skolas avīzi. Biju noslogota ar visādiem darbiem, bet tie mani arī interesēja. Toreiz lielākais grēks bija, ka reizēm kopīgi “bastojām” stundas. Dzīvoju blakus skolai, un pēc ballītēm mamma jau zināja — ja skolas zālē nodziest gaisma, meitiņas jāgaida mājās. Tā ka lielu apkārtstaigāšanu mums nebija.
Māsa būs vienmēr
— Ģimenē augāt tikai divas meitas?
— Dvīņumāsas — es un Gundega (Gundega Juraševska pirms dažiem gadiem ieguva titulu “Misis Latvija” — aut.). Augām vienā ritmā un saskaņā. Tagad, mātes acīm raugoties, varu novērtēt, ka tas ir brīnišķīgākais, kas dots. Arī es ļoti labprāt būtu gribējusi dvīņus, jo tas ir forši. Lai kas dzīvē notiktu, māsa man būs vienmēr. Šobrīd satiekamies reti, jo viņa strādā un dzīvo Rīgas centrā, bet katru dienu sazvanāmies. Viena bez otras iztikt nevaram joprojām.
— Jūs esat izskatā līdzīgas, vai tādēļ nav gadījušies kādi pārpratumi?
— Madonā nē, tur mūs joprojām atšķir. Klases standartjoks 1. aprīlī bija mūs samainīt vietām. Abas kopā nesēdējām, bet skolotāji parasti diezgan ātri uzķēra, kura ir kura. Kad atnācām uz Rīgu, tad gan. Arī patlaban mūs ļoti jauc, uz ielas cilvēki uzrunā un samulst, saprotot, ka sajaukuši.
Bildina pēc divām nedēļām
— Kur jūs iepazināties ar savu vīru?
— Radu kāzās Nītaurē. Vilnis bija atbraucis pie sava bērnības drauga. Drauga māte rādījusi un teikusi — re, dvīņumāsas no Madonas, apskaties, varbūt tev kāda patiks! Vilnis nekad nav spējis izskaidrot, kādēļ viņš izvēlējās tieši mani. Abas toreiz bijām pilnīgi vienādas — sarkanās kleitās, laka kurpītēm kājās. Muļķīgi, vai ne? Mums tolaik bija 19 gadu, taču vēl aizvien ģērbāmies vienādi. Īpaši to nekultivējām, bet vēl augstskolas pirmajā kursā mums daudz kas bija vienāds.
— Jūsu pirmā tikšanās izrādījās liktenīga?
— Kāzās dejojām, un es uzreiz novērtēju, ka viņš ļoti labi dejo. Pēc nedēļas Vilnis atbrauca pie manis uz kopmītnēm. Man iepletās acis no pārsteiguma, ka mani pēc nedēļas atkal aicina uz randiņu. Kad pagāja divas nedēļas, viņš mani bildināja. Bija ļoti skaista septembra pēcpusdiena, izbraucām laivā pa Langstiņa ezeru, un viņš to pateica. Biju pilnīgā “autā” — esam pazīstami divas nedēļas, esmu tik jauna, un kāds mani bildina! Mūsu kāzas notika apmēram pēc gada.
— Jūs esat jaunāka par vīru?
— Mums ir desmit gadu starpība. Arī savai meitai teikšu — ja vien tu vari, bērniņ, tad izvēlies nedaudz vecāku vīru. Precoties agrā jaunībā, vienam noteikti vajag būt stabilākam. Gan materiālā, gan psiholoģiskā ziņā. Kad precējāmies, Vilnis Vecbebru tehnikumā bija direktora vietnieks mācību darbā. Man allaž bijusi drošība — nostājos tādā kā aizvējā un varu mierīgi virpuļot ar savām vēlmēm, vajadzībām un darbiem.
— Kas, jūsuprāt, ir stabilas ģimenes balsts?
— Dzīvē galvenā vērtība ir mīlestība visdažādākajās tās formās. Vienalga, vecāku, māsas vai bērnu, bet ģimeni kopā tur cieņa vienam pret otru un prasme piekāpties. Mūsu ģimenē parasti gan piekāpjos es, bieži vien sakot — kā parasti, tev bija taisnība. Vilnim ir apbrīnojami loģisks prāts. Dažkārt dusmojos par viņa prozaisko pieeju, kad es dažās lietās lidinos pa mākoņiem, tomēr pēc laika secinu, ka viņš bijis tālredzīgāks.
— Abi esat spilgtas personības, vai neesat jutušies esam viens otra ēnā?
— Kad Vilni ievēlēja par pilsētas mēru, paziņa no “Bauskas Dzīves” man vēlēja nekad nepalikt sava vīra ēnā. Tā bija pirmā reize, kad par to aizdomājos. Nekad neesmu bijusi viņa ēnā, bet aizvējā gan! Esam daudzās lietās atšķirīgi, lasām dažādas grāmatas, man ir cita sapratne par to, kā pavadīt atvaļinājumu, bet kompromisu atrodam vienmēr. Neviens neesam tādi slaveni cilvēki, vien katrs ar savas vietas un darba apziņu.
Dejo visa ģimene
— Jūs aizvien no Bebriem mērojat ceļu uz darbu Rīgā? Kāpēc neesat kļuvuši par pilsētniekiem?
— Vecbebros mums ir māja, kaut ne pašu celta, bet tajā dzīvojam jau 20 gadu. Nevienu citu vietu, arī dzīvokli Rīgā, neizjūtu kā savas mājas. Ieprecēšanās Bebros mani pārveidojusi par laucinieci. Man svarīgi ir arī Vecbebru tehnikuma jaunieši. 25 gadu laikā, kopš mācu dejošanu šajā skolā, bijuši brīži, kad gribēju to pamest, bet tad saprotu, ka tas būs liels iztrūkums arī manā dzīvē. Nevaru to pārsvītrot kā nebijušu, vienīgi tad, ja atrodu sev ļoti labu vietnieku.
— Kā kļuvāt par deju kolektīva “Kāre” vadītāju?
— Daudzus gadus dejoju “Dancī”. Drīz pēc kāzām Vilnis bilda — man tehnikumā ļoti vajag deju kolektīvu, tu varētu to vadīt. Sākumā spurojos pretī, jo pati taču esmu tikai dejotāja, bet nevarēšu iemācīt to citiem. Vilnis tik ilgi un mērķtiecīgi aģitēja, ka es sapratu — tas būs mūsu pirmais dramatiskais ģimenes konflikts vai arī man jāpiekāpjas. Es piekāpos. Pirmo gadu viņš sēdēja klāt mēģinājumos, pamācīja, kā pedagoģiski izturēties pret jauniešiem. Pats sapulcēja dejotājus, arī pirmos krāšņos Nīcas tērpus gribēja Vilnis, nevis Sarmīte Plūme. Manam vīram nekad nav bijis vienalga, kādā kvalitātē darbu izdarīt, un arī deju kolektīvam bija jābūt labam. Nu divus vakarus nedēļā veltu dejošanai.
— Vai arī jūsu bērni dejo?
— Visi trīs mūsu bērni bijuši saistīti ar “Kāri”. Vecākie dejojuši, nupat sāka arī jaunākais. Māris nu jau sešus gadus dejo “Dancī”, un ar lepnumu varu teikt, ka viņš ir viens no labākajiem kolektīva dejotājiem.
— Ar ko pašlaik nodarbojas jūsu bērni?
— Māris kādu laiku Neatkarīgajā televīzijā bija atbildīgs par pašreklāmu, bet jau gadu viņam ir pašam sava firma. Viņš nodarbojas ar sabiedriskajām attiecībām un mārketinga pakalpojumiem. Viņš ir LNT projekta “Mūzikas video” producents un menedžeris, studē uzņēmējdarbību, apmeklējis dažādus starptautiskus kursus. Pirms diviem gadiem viņš veidoja projektu “Palīdzēsim bērniem elpot!”, vāca naudu, lai ierīkotu atbilstošas palātas bērniem, kuri slimo ar astmu. Baiba jau otro gadu Konkordijas universitātes filiālē Tallinā apgūst elektroniskos masu medijus. Artūrs mācās Bebru pamatskolas 8. klasē.
Izaudzina “veiksmīgus bērnus”
— Kā jums izdevies apvienot bērnu audzināšanu ar veiksmīgu karjeru?
— Man ir bijuši veiksmīgi bērni (smejas — aut.). No malas tas varbūt liekas viegli, bet tā nav. Bērni jau kopš mazotnes bijuši ļoti patstāvīgi. Sākumā palīdzēja vecmāmiņas, nu viņas jau sen aizsaulē. Bija arī auklītes. Līdz šim bērni nav pārmetuši, ka brīdī, kad varbūt esmu bijusi ļoti vajadzīga, tomēr neesmu bijusi blakus.
— Bērnu audzināšanā ievērojāt kādu īpašus principus, lai izaugtu “veiksmīgi bērni”?
— Svarīgi dot bērnam brīvību un uzticēties. Tas ietekmē labvēlīgi. Saviem bērniem neminu uz astes un neprašņāju. Vilnis visdziļākajā būtībā ir pedagogs, viņš labi saprotas ar bērniem. Bieži esmu uz viņu paļāvusies, no viņa esmu iemācījusies, ka bērnu klātbūtnē vecāki nedrīkst pieņemt divus atšķirīgus lēmumus. Bērni diezgan agri pamanīja, ka no manis var daudz vieglāk kaut ko izlūgt. Ja šaubās, vai tēvs atļaus, vispirms prasa man.
— Vai jūs spējat nenest darba problēmas līdzi uz mājām?
— Šajā ziņā vīru ļoti apbrīnoju, jo viņš to prot. Es šad tad mēdzu paraudāt uz pleca un bieži lūdzu padomu vai pasūrojos. Tagad pašvaldību jomā gan varu daudz ko ieteikt arī viņam.
— Jums ir laba ģimene un darbs, kurš jums patīk. Vai tomēr ir kāds sapnis, kuru vēl gribētu piepildīt?
— Ja būtu vairāk laika, es labprāt izveidotu Bebros sieviešu klubiņu. Lauku sievietēm dažkārt pietrūkst padoma, vajag kādu, kurš palīdzētu. Kāpēc runāju par sievietēm, nevis vīriešiem? Mana pārliecība ir, ka sievietes prot ķepuroties, vīrieši daudz vieglāk palaižas. Apbraukājot visu Latviju, mani allaž stiprinājusi lauku sieviešu uzņēmība. Nevis turīgu uzņēmēju, bet gan to, kuru vietā es sevi nevarētu iedomāties. Viņas dara kaut ko ļoti grūtu, piemēram, mežsardze viena pati mežā vai četru bērnu māmiņa, kura viena kuļas pa dzīvi.
Kompliments kā briesmu sauciens
— Kas jūs kaitina cilvēkos?
— Man absolūti nav pieņemama ārišķība un izlikšanās. Darbā dažkārt smejamies — aizbrauksim pie normāliem cilvēkiem uz laukiem.
— Jūs cilvēki vērtē kā atsaucīgu un jauku cilvēku. Kā jūs, neskatoties uz sasniegumiem, esat spējusi tāda palikt?
— Tas nav mākslīgi veidots tēls, man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem. Kādreiz meita smejas — tu klusēt neproti. Piemēram, “nobalsojot” mašīnu no Kokneses uz Bebriem, nevaru nobraukt desmit kilometru, ar svešo vadītāju nerunājot. Tā nav vienkārši dīka ziņkāre, bet man gribas zināt, kas viņš ir, ko dara. Arī ar raidījuma veidošanā sastaptajiem cilvēkiem ir tāpat, es viņus tiešām gribu dzirdēt un zināt par viņiem. Uzskatu, ka mans pienākums ir uzklausīt, ja uz ielas pienāk svešs cilvēks un grib kaut ko pateikt par manu darbu.
— Varbūt atklāsiet, kāds ir jūsu labā izskata noslēpums?
— Kosmētiskas operācijas un diētas nav domātas man. Ir tāds labs teiciens — katra sieviete ir sava vīra spogulis. Ja būtu kreņķi ģimenē, grūtāka iztikšana, trūktu sapratnes, tad nebūtu arī dzīvesprieka. Uz laiku var uzlikt masku, bet būtībā šie faktori ļoti ietekmē. Mani Vilnis ļoti lolojis un lutinājis. Pirms gada nosvinējām sudrabkāzas, un mīlestība iegājusi pavisam citā fāzē. Tā ir sargājošāka, saudzējošāka. Mani nekad nav iepriecinājis, ja pēc raidījuma saka — tu labi izskatījies. Iekšēji saspringstu, jo man tas nav novērtējums. Kad vadīju izglītojošo radījumu “Zemnieku stunda”, pēc tiešraides vienmēr zvanīju Vilnim kā pirmajam kritiķim. Vienu reizi viņš man pateica: “Man cita nekā nav ko teikt, kā vienīgi to, ka tu labi izskatījies.” Kopš tās reizes šī frāze man ir kā briesmu sauciens.
— Kas bijis skaistākais jūsu dzīvē?
— Manas dzīves pamats ir tas, ka augu tik skaistā pilsētā kā Madona, tā mani joprojām uzlādē. No šī laika man palicis tikai baltais. Lielākais prieks, kad bērni izdara kaut ko tādu, ka nespēju pat noticēt — to izdarījis mans bērns? Tā bija par Māra akciju “Palīdziet bērniem elpot!” un arī par Baibas veidoto interviju ar ielu saksofonistu Skuju. Laimes mirklis ir apziņa, ka bērni spēj vairāk par mani.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sarmīte Plūme.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 28. aprīlis, Madona.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beigusi Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultāti (1978.).
DZĪVESVIETA: Bebru pagasta “Druvas”.
NODARBOŠANĀS: Latvijas televīzijas žurnāliste, vada raidījumu “Province”.
ĢIMENE: vīrs Vilnis — Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs, dēli Māris (23) un Artūrs (14), meita Baiba (20).
VAĻASPRIEKS: dejošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
