Latvijā arvien biežāk tiek runāts par mentālās veselības nozīmi, taču pašnāvība joprojām ir viena no visklusākajām un sāpīgākajām sabiedrības problēmām. Aiz katra skaitļa statistikā slēpjas cilvēka dzīve, ģimene un neizdzēšamas sāpes, kas bieži sākas bez redzamiem brīdinājuma signāliem. Speciālisti un tuvinieki atzīst — pašnāvības risku nereti ir grūti pamanīt. Vēl grūtāk ir saprast, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē līdz brīdim, kad jau ir par vēlu. Šajā rakstā par pašnāvību prevenciju, nepamanītām pazīmēm un tuvinieku pieredzi stāsta gan psiholoģe, gan cilvēki, kuri paši piedzīvojuši neatgriezenisku zaudējumu.

Par nomāktību nekas neliecināja

Pirms pāris gadiem, atņemot sev dzīvību, pāragri mūžībā devās jauns puisis. Viņa mamma piekrita sarunai ar laikrakstu, taču vēlas saglabāt privātumu. Respektējot ģimenes vēlmi, neminēsim konkrētus faktus.

Annas (vārds mainīts) dēls bija jauns, talantīgs un perspektīvs vīrietis. Sporta kolēģi viņam prognozēja spožu nākotni. Traģiskais notikums ģimeni piemeklēja decembrī, lai gan jau janvārī puisim bija paredzētas sacensības Norvēģijā. Dienu pirms savas dzimšanas dienas mamma ar dēlu sazinājās īsziņās. Gadu vēlāk, uz to atskatoties, šo niansi Anna nespēj izskaidrot.

“Viņš necēla klausuli, bet īsziņās atbildēja. Pagāja gads, un mani pārņēma domas — kāpēc visu šo laiku biju pārliecināta, ka tieši viņš man atbildēja ar īsziņām? Ļoti labi saprotu, ka neko mainīt nevar un meklēt vainīgo arī nav vērts, jo tas rada tikai sāpes. Mierinājumu esmu radusi dvēseļu psiholoģijā. Liels atbalsts man ir arī draudzene, kura dēlu zaudēja četrus mēnešus, pirms aizgāja mans puisēns. Tikai cilvēks, kurš pats piedzīvojis bērna zaudējumu, spēj mani patiesi saprast. Ir pieņemts, ka bērni apglabā vecākus. Vārdiem nav aprakstāmas tās sāpes, kad vecākam kapā jāgulda savs bērns,” stāstu iesāk Anna.

Analizēt notikušo ir grūti un pat neiespējami. Visu sarežģī tas, ka nebija nekādu signālu, kas liecinātu par puiša nomāktību. Anna stāsta, ka īsi pirms traģiskā notikuma abi satikušies — dēls paņēmis pārtiku uz darbu. Ģimene gatavojās pēc nedēļas atzīmēt puiša māsas dzimšanas dienu. Dēls pat bija noīrējis māsai pirti. Viņš domāja par nākotni, plānoja rītdienu. Tieši tāpēc mammai ir grūti aptvert, kas var notikt vienas diennakts laikā, lai cilvēks pieņemtu tik traģisku lēmumu.

Anna atceras, ka pusaudža gados, īpaši rudenī, dēla noskaņojums kļuva depresīvāks. Bija gājis bojā viņa klasesbiedrs. Tomēr pēdējā laikā viss šķitis kārtībā. Dēls pats to apliecinājis mammai, sakot, ka viss ir labi. Viņš krājis naudu, lai mainītu dzīvesvietu, un paralēli darbam, veselīgam dzīvesveidam un sportam attīstījis arī “YouTube” kanālu.

Jāmācās sadzīvot ar notikušo

Pēc traģēdijas profesionālu atbalstu ģimenei nodrošināja puiša darbavieta. Kolēģi noorganizēja, ka ar Annu sazinājās priesteris. Ļoti pretimnākošs grūtajā brīdī bija arī vietējais mācītājs.

Ir uzskats, ka laiks dziedē. Kādam vieglāk pārdzīvot traģēdiju klusumā, citam — sarunājoties. “Man ir brīži, kad gribu runāt, bet ir arī tādi, kad nevēlos. Emocionālās šūpoles ir šausmīgas. Tuvo cilvēku lokā labprāt kavējos atmiņās par dēlu. Arī darbā, runājot ar kolēģiem, sanāk viņu pieminēt. Citreiz skatos video, kuros viņš redzams — dažkārt ar smaidu uz lūpām, citreiz ar asarām acīs. Reizēm šķiet, ka sāku pieņemt jauno realitāti, bet tad notiek kas tāds, kas mani atmet atpakaļ pagātnē. Visgrūtāk ir ģimenes svētku laikā, kad visu laiku ar acīm meklēju un gaidu, kad dēls ienāks. Es nekad nesamierināšos ar notikušo. Ar laiku vienkārši iemācīšos ar to sadzīvot. Kad sazinājos ar dvēseļu psihologiem, man ieteica apgūt augstākas vibrācijas, lai dēlam būtu vieglāk. Varbūt tas ir tikai manā galvā, bet, kad sāku nomierināties, redzēju dēlu sapnī. Kādas trīs reizes viņš man parādījās tik spilgti, ka vēl vairākas dienas pēc tam jutu satikšanās efektu. Sapnī jautāju, vai tur viņam ir labāk, uz ko viņš atbildēja, ka jūtas drošībā un pašpārliecināti. Pēc tam domāju — vai šeit viņš nejutās pašpārliecināts? Redzot viņu sapņos, kļūstu mierīgāka,” skaidro Anna.

Viņa stāsta, ka pēc traģēdijas meklējusi palīdzību — kaut ko, kas sniegtu iekšēju mieru un atbalstu. Ne baznīcā, ne pie psihologa tas netika pilnībā rasts, visvairāk palīdzējuši dvēseļu psihologi. Līdz tam izturēt palīdzēja medikamenti un psihiatra atbalsts. Vasarā Anna apmeklēja mentālās veselības atbalsta biedrības “Ogle” pasākumu, kas bija nozīmīgs gan viņai, gan draudzenei, kura piedzīvojusi līdzīgas sāpes. Anna izmēģinājusi jogu un dažādus elpošanas vingrinājumus — visu, kas varētu palīdzēt pieņemt notikušo un pēc iespējas labāk tikt cauri dienai.

To, cik būtiska problēma ir pašnāvība, Anna vēlreiz apjauta, kad tādā pašā veidā dzīves ceļš beidzās skolasbiedra dēlam, kurš bija jaunāks par viņas dēlu. Vēl pēc pusgada dzīvību sev atņēma bērnības draudzenes dēls. Puiši savā starpā nebija pazīstami. Tas liek saprast, ka šī tēma, lai cik neērta un sāpīga tā būtu, ir jāaktualizē, par to ir jārunā. Vienlaikus Annas personīgā pieredze parāda, cik grūti ir pamanīt brīdinājuma pazīmes.

Mērķis — samazināt pašnāvību risku

Preventīvu darbu ar mērķi samazināt pašnāvību risku veic mentālās veselības atbalsta biedrība “Ogle”. Tā radās pēc tam, kad 23 gadu vecumā pašnāvību izdarīja Māris. Viņa ģimene nolēma rīkoties, lai pēc iespējas vairāk cilvēku saskatītu citu izeju no mentālās veselības problēmām. Laika gaitā iniciatīvai pievienojās vairāki brīnišķīgi cilvēki un ģimenes ar līdzīgiem stāstiem. Tika aizvadīts pirmais mentālās veselības un mūzikas festivāls “Ogle”.

Biedrība sev izvirzījusi konkrētus mērķus — samazināt pašnāvību riska izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū par 25 % līdz 2030. gadam, kā arī mazināt mentālās veselības problēmu rašanos, izglītojot sabiedrību. Sadarbībā ar Veselības ministriju mentālās veselības atbalsta organizācijām un jomas ekspertiem tiek rīkoti pasākumi, kuros savijas mūzika, lekcijas un diskusijas par psihisko veselību Latvijā.

Viens no biedrības pārstāvjiem ir Māra tēvs Maigurs Cepurītis. Viņš uzsver, ka būtiskākais ir panākt pārmaiņas, lai cilvēki sāktu runāt par savām problēmām. “Bieži vien, izdzirdot vārdu “pašnāvība”, iestājas klusums. Cilvēki ne tikai nerunā, bet nereti arī slēpj šo faktu. Ir reliģiskās konfesijas, kurās joprojām pašnāvību veikušos neizvada mācītājs,” stāsta Maigurs. Prevencijas nolūkos biedrības pārstāvji apmeklē izglītības iestādes, sadarbojas ar psihoterapeitiem, Pusaudžu resursu centru, kā arī krīžu un konsultāciju centru “Skalbes”. Maigurs stāsta, ka pēc dēla nāves ģimene meklējusi profesionālu palīdzību. Abi ar sievu devušies uz centru “Skalbes”. “Man šis apmeklējums nepalīdzēja, bet sievai gan. Mēs iesakām nepadoties — ja pie viena psihoterapeita nejūties labi, ir vērts meklēt citu. Problēma ir tā, ka konsultācijas maksā naudu un bieži vien pie speciālista ir garas rindas,” viņš atzīst.

Signāli var būt dažādi

Biedrībā “Ogle” izveidota atbalsta grupa cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus pašnāvības dēļ. Reizi mēnesī tajā tiek aicināti tie, kuri piedzīvojuši līdzīgas sāpes. “Mēs saprotam viens otru, jo paši esam tam gājuši cauri. Patiesībā biedrību neveidojām, lai tikai sērotu, bet lai strādātu ar prevenciju. Mums ir svarīgi informēt par iespējām saņemt palīdzību,” uzsver Maigurs. Biedrība rīko arī kursus, kuros māca atpazīt pazīmes, kas var liecināt, ka cilvēks apsver pašnāvību. “Viena no pazīmēm var būt krasas garastāvokļa izmaiņas. Piemēram, cilvēks ilgstoši ir nomākts, noslēgts, bet pēkšņi kļūst smaidīgs un saka, ka viss ir labi. Tas var būt signāls, ka viņš ir pieņēmis lēmumu. Pirms tam cilvēku bieži pārņem domas, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, ka ir traucēklis vai apgrūtinājums tuviniekiem. Lēmumu par pašnāvību nereti pavada uzskats, ka tādējādi tiks “atbrīvoti” mīļie,” skaidro Maigurs. Viņš atceras, ka dēls Māris bijis sabiedrisks, viegli atradis draugus, taču ar laiku sācis no tiem attālināties. “Toreiz mēs to nesapratām. Ar šodienas zināšanām noteikti būtu daudz vērīgāki,” viņš saka.

Biedrība cenšas iesaistīt arī lielākus kolektīvus, tostarp skolu pedagogus, lai viņi apgūtu prasmes atpazīt riskus. Viena no problēmām skolās ir stigma — skolēni, kuri vēršas pie atbalsta personāla vai psihologa, var tikt izsmieti. “Mobings pastāv, tāpēc būtu svarīgi, lai pamatzināšanas apgūst arī skolotāji, kuri ar bērniem ikdienā komunicē visvairāk. Viņi nevarēs ārstēt, bet varēs uzklausīt un kļūt par uzticības personu. Tas šādās situācijās ir ļoti svarīgi,” uzsver biedrības pārstāvis.

Projektā uz apmācību kursiem tiek aicināti pieteikties arī cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus pašnāvības dēļ. Ja ir pagājis laiks un cilvēks spēj palīdzēt citiem, viņš var kļūt par atbalsta personu. Biedrības mērķis ir panākt, lai šādas atbalsta iespējas būtu pieejamas arī reģionos.

Lasot vai dzirdot par pašnāvības gadījumiem, bieži tiek meklēts vainīgais. Statistika rāda, ka cilvēki nereti nonāk līdz šādam lēmumam neveiksmīgu attiecību vai pret sevi vērstas agresijas dēļ. “Ļoti liels procents pašnāvību notiek, jo apkārtējie cilvēku noved līdz kritiskam stāvoklim. Arvien biežāk atklātībā nonāk vardarbības un izmantošanas gadījumi, kas cilvēku ietekmē tik spēcīgi, ka tas var novest pie pašnāvības. Tomēr pierādīt otras personas atbildību šādos gadījumos ir ļoti sarežģīti,” atzīst Maigurs.

“Īsti vīri” jau nesūdzas

Statistika liecina, ka visbiežāk pašnāvību izdara vīrieši. Slimību profilakses un kontroles centra apkopotie dati rāda, ka 2022. gadā Latvijā letālu tīšu paškaitējumu sev nodarīja 223 personas — 186 vīrieši un 37 sievietes. Pētījumi liecina, ka pašnāvības mēģinājumus krietni biežāk izdara sievietes, taču pašnāvību visbiežāk realizē tieši vīrieši.

Tas skaidrojams ar novecojušiem priekšstatiem — vīrietis ir stiprais dzimums, viņam ar visu jāspēj tikt galā, par jūtām “īsti vīri” nerunā un par grūtībām nesūdzas. Sieviešu centieni izdarīt pašnāvību nereti ir kā palīdzības sauciens — tiek pārdozēti medikamenti, grieztas vēnas. Tas bieži notiek vidē, kur kādam ir iespēja viņas izglābt. Savukārt vīriešu rīcībā biežāk vērojama sava veida pašlepnuma izpausme. Ja esmu vecis un to esmu nolēmis, tad tas jāizdara. Turklāt izvēlētie līdzekļi ir krietni radikālāki, kas biežāk noved pie letāla iznākuma.

Sabiedrībā sarunas par pašnāvību joprojām ir tabu. Maigurs uzskata, lai panāktu būtiskus uzlabojumus, pārmaiņas nepieciešamas valstiskā līmenī. Pašnāvību prevencijā jāiesaistās visiem sociāli atbildīgiem uzņēmumiem un platformām, kā arī plašsaziņas līdzekļiem. “Runāšana par pašnāvību to neizraisa. Visgrūtāk ir panākt, lai cilvēki runā. Joprojām ir daļa sabiedrības, kas nosoda pašnāvību. To īpaši spēcīgi izjūt aizgājēja tuvinieki. Kādreiz cilvēkus, kuri paši sev atņēma dzīvību, pat nedrīkstēja guldīt kapsētā,” skaidro Maigurs.

Cilvēka dabā ir meklēt vainīgo. Tas attiecas arī uz pašnāvības gadījumiem. Nomoka jautājumi: kāpēc viņš sev atņēma dzīvību, kurš ir vainīgs, ka viņš līdz tam nonāca vai tika novests? “Aizgājēja tuvinieki bieži vien visu atlikušo mūžu mīļotā cilvēka pašnāvībā vaino sevi. Domās nepārtraukti atgriežas jautājumi — ko izdarīju nepareizi, kā varēju nepamanīt, es taču varēju to novērst. Tas nereti noved pie depresijas,” piebilst Maigurs.

“Vainīgo” grūti atrast

Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieks Indulis Blīgzna stāsta, ka policijā tiek reģistrēti visi pašnāvību gadījumi. Iemesli tām var būt ļoti dažādi — tās var būt veselības problēmas, emocionālie pārdzīvojumi, psiholoģiskas problēmas. Bieži tas saistīts ar savstarpējām attiecībām, alkohola un narkotiku lietošanu, kas degradē cilvēku. Taču, ja cilvēks pats izlemj pārtraukt savu dzīvi, tas nav noziegums. Protams, tā ir traģēdija, ka cilvēks šādi ir gājis bojā. Policijā šie gadījumi tiek fiksēti. Policijas darbinieki izvērtē situāciju, tomēr šādos gadījumos parasti tiek rakstīts lēmums par atteikumu uzsākt kriminālprocesu.

Kriminālprocesu sāk tikai tādā gadījumā, kad cilvēks ir novests līdz pašnāvībai. Taču I. Blīgzna ne savā darba praksē, ne arī Zemgales pārvaldes praksē neatceras nevienu gadījumu, kad būtu pierādīta kādas personas apzināta, mērķtiecīga, ilgstoša un sistemātiska darbība, kas būtu citu personu novedusi līdz pašnāvībai.

Amerikas Savienotajās Valstīs un kaimiņos Igaunijā veikti pētījumi, kas apliecina, ka pašnāvību gadījumi ietekmē arī valsts ekonomiku. Viena jauna cilvēka pašnāvība valstij rada zaudējumus aptuveni divu miljonu dolāru apmērā. Tuvinieki nespēj strādāt, ir emocionāli iztukšoti, tiek ņemtas darbnespējas lapas. Ja Latvijā gadā dzīvību sev atņem vidēji 250 cilvēku, tas valstij nozīmē ap 200 miljonu eiro zaudējumu.

Viens no veidiem, kā cilvēki izvēlas pārtraukt savu dzīvi, ir gulšanās uz vilciena sliedēm, un tas smagi ietekmē arī vilciena vadītājus. Maiguram Cepurītim bijusi iespēja aprunāties arī ar vilciena mašīnistu. Kāds mašīnists pēc gadījuma, kad sieviete izlēca uz sliedēm un izdarīja pašnāvību, vairs nespēja turpināt darbu un aizgāja no profesijas.

Izšķiroša nozīme ir domāšanas veidam

— Ir pacienti ar domām par pašnāvību. Pie manis nonāk arī psihiatra nosūtīti pacienti ar smagu depresiju. Vīrieši pēc palīdzības vēršas retāk, taču tas skaidrojams ar faktu, ka viņi kopumā retāk meklē profesionālu atbalstu. Tie, kuri tomēr ir sākuši meklēt palīdzību, labprāt iesaistās ārstēšanās procesā un vēlas rīkoties, lai uzlabotu savu stāvokli. Savukārt tie, kuri ilgstoši dzīvo ar pašnāvības domām un nesaņem atbalstu, bieži vien arī to izdara.

Manā praksē pacienti visbiežāk vēršas paši. Līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad palīdzību meklētu cilvēks, kura tuvinieks ir izdarījis vai mēģinājis izdarīt pašnāvību. Ogres slimnīcā ar psihiatra nosūtījumu iespējams saņemt desmit valsts apmaksātas konsultācijas. Tomēr manā praksē šo iespēju nav izmantojis neviens pašnāvību izdarījušo cilvēku tuvinieks. Ir bijuši zaudējumi un sēras, taču tie nav bijuši saistīti ar pašnāvības faktu.

Visbiežāk pašnāvības pamatā ir cilvēka domāšanas veids. Protams, ir gadījumi, kad iemesli ir ārēji — finansiālas grūtības vai emocionāli pārdzīvojumi, kuros cilvēks nespēj saskatīt izeju. Taču arī šādos gadījumos izšķiroša nozīme ir domāšanas veidam. Nespēja saskatīt izeju ir cieši saistīta ar to, kā cilvēks domā. Viņš pat nemēģina ieraudzīt nākotnes perspektīvas.

Ārstēšanas procesā ļoti būtisks darbs ir domāšanas veida maiņa. Panākt, lai cilvēks, domājot par nākotni, automātiski to neuztvertu negatīvās krāsās. Ja cilvēks uzskata, ka nākotne ir bezcerīga, viņam zūd vēlme dzīvot. Ar pacientu strādājam pie tā, lai viņš neprognozētu tikai negatīvo, bet mācītos būt “šeit un tagad”, novērtēt ikdienu un saskatīt tajā kaut ko labu, pat ja tā ir pavisam maz.

Atbalsts šiem cilvēkiem ir īpaši svarīgs, jo viņu domāšanā bieži sastopamas kļūdas. Viņi mēdz paredzēt notikumus vai mēģināt “nolasīt” citu cilvēku domas, lai gan tas nav iespējams. Viņiem šķiet, ka zina, ko domā apkārtējie vai kas notiks nākotnē, un šīs prognozes parasti ir negatīvas. Šāda domāšana mazina dzīvesprieku un rada bezspēcības sajūtu. Lielākajai daļai šo pacientu ir arī emocionāli traucējumi — trauksme, depresija un citi.

Domāšanas kļūdas ir novērojamas visā sabiedrībā, taču cilvēkiem ar pašnāvības domām tās ir izteiktākas. Viņi uz tām balstās, zūd racionalitāte, un galu galā viss šķiet bezcerīgs.

Lai uzlabotu savu stāvokli, pacientam jāiegulda apzināts darbs. Nereti domāšanas veids veidojas jau bērnībā. Ja bērnam trūkst vecāku rūpju un uzmanības, tas tiek “ierakstīts” kā noteikts modelis. Vēlāk tas var ietekmēt ikdienas dzīvi. Cilvēks nejūtas pietiekami vērtīgs vai mīlestības cienīgs. Rodas tendence sevi vainot, attīstās vainas izjūta un zems pašvērtējums, kas veicina bezcerības sajūtu. Šādi cilvēki bieži vien pat necer, ka viņiem dzīvē kaut kas varētu izdoties.

Tā ir kā savstarpēji saistītu reakciju ķēde. Jo ātrāk tiek meklēts atbalsts un uzsākts darbs pie domāšanas maiņas, jo labāki rezultāti. Ja, piemēram, 45 gadus vecs cilvēks 40 gadus dzīvojis ar šādu domāšanas modeli, ir nepieciešams ilgs un mērķtiecīgs darbs, lai to mainītu. Bieži vien ar desmit valsts apmaksātajām vizītēm pie speciālista nepietiek.

Ārstēšanās nav vienkārša — pacientam pašam aktīvi jāiesaistās un jāanalizē savas domas. Es lūdzu ikdienā tās pierakstīt, un pēc tam mēs tās kopīgi analizējam. Atskatoties, pacients bieži vien ir pārsteigts par savām domām, jo ikdienas steigā tās nav pamanījis. Tā ir automātiska domāšana, kuras sakne bieži vien ir negatīva, tāpēc saskatīt labo ir grūti.

Strādāju arī speciālajā izglītības iestādē. Bērni nāk pēc palīdzības. Meitenēm nereti ir bijušas domas par pašnāvību. Sarunās atklājas, ka grūtības mācībās tiek uztvertas kā liela traģēdija. Skolā meitenēm biežāk novērojama arī paškaitējoša uzvedība, kas saistīta ar emociju regulāciju, piemēram, skrāpēšana vai graizīšana.

Mēs vienmēr reaģējam, lai izprastu šādas rīcības cēloņus, un nepieciešamības gadījumā iesaistām psihiatru. Ja tiek diagnosticēta depresija, ārstēšanā nereti nepieciešami arī medikamenti. Paralēli strādājam pie emociju regulācijas prasmēm — kā tikt galā ar grūtām sajūtām, nenodarot sev pāri.

Mazā, specifiskā skolā, kurā strādāju, situācija ir atšķirīga — bērniem jau ir noteikti attīstības vai emocionāli traucējumi, un vide ir ciešāka, līdzīgāka ģimenei. Tādēļ pašnāvības jautājums pie mums nav tik aktuāls. Taču lielākās skolās situācija var būt citāda.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Staburags”.