Neretietim Kasparam Silavam ir tikai 35 gadi. Jau kopš bērnības viņš dzīvo starp divām pasaulēm. Vienā ir analītiskā domāšana, kas pašlaik noder IT nozarē — programmēšanā un pasākumu platformu izstrādē. Otra ir radoša — improvizācijas teātris, skatuve, skatītāju ieteikti tēli un tamborēti mošķīši, kas rodas tikpat brīvi kā viņa izspēlētās ainas. Bērnībā Neretā viņš bija aktīvs skolēns – mācījās teicami, dejoja, dziedāja, sportoja un vadīja pasākumus. Šodien šī daudzpusība nav pazudusi, tikai ieguvusi citus apveidus.
— Sāksim ar pašu sākumu. Tu esi neretietis?
— Jā, esmu no Neretas. Tagad tur vairs ikdienā nedzīvoju, bet, tā kā vecāki joprojām ir Neretā, ik pa laikam turp aizbraucu. Kopš pabeidzu skolu, vairāk sāku darboties Rīgā, bet Nereta man palikusi ar labām atmiņām. Patika tā dzīvošana vidē, kur visi viens otru pazīst. Tam ir savs šarms, kaut Rīga, protams, ir plašāka un dod citas iespējas.
— Tavs tētis savulaik bija sporta skolotājs Neretā.
— Jā, esmu Imanta Silava dēls. Tētis bija sporta skolotājs, bet tagad jau ir pensijā un skolā aktīvi vairs nestrādā. Arī mamma Sandra bija skolotāja. Tagad viņa vairāk nodarbojas ar adīšanu, ada džemperus, jo māsai ir uzņēmums “Kolibri adījumi”.
Saturu nosaka skatītājs
— Kāds tu biji skolā? Vairāk kluss malā sēdētājs vai aktīvais cilvēks?
— Skolā man patika mācīties, un sekmes bija teicamas. Piedalījos olimpiādēs, biju viens no tiem aktīvajiem skolēniem, kas iesaistījās ļoti daudz kur. Vadīju skolas pasākumus, dejoju tautas dejas, dziedāju korī, piedalījos sporta sacensībās, spēlēju volejbolu. Biju tāds uz visām pusēm, un tas viss man arī tiešām patika. Ar varu neviens nespieda. Protams, skolotāju bērnam laikam vienmēr ir kaut kāda latiņa uzlikta, bet man tas viss nāca diezgan raiti.
— Ja padodas daudz kas, pēc skolas laikam nav viegli saprast, kuras durvis vērt vaļā. Tev tā bija?
— Jā, tieši tā. Man bija daudz dažādu interešu. Daudz kas arī padevās, tāpēc izvēlēties, ko darīt tālāk, nebija vienkārši. Manī līdz galam palikušas divas pasaules, mākslinieciskā puse un loģikas, matemātikas puse. Pamatdarbs man ir vairāk saistīts ar analītisko domāšanu, bet ļoti daudz laika un sirds ir ieguldīts arī improvizācijas teātrī un leļļu tamborēšanā. Tāpēc varu teikt, ka joprojām esmu abās pasaulēs. Vienā ir kods un domāšana, otrā ir fantāzija, skatuve un radīšanas process.
— Par improvizācijas teātri. Nereti to jauc ar stand-up komēdiju. Kas īsti ir improvizācijas teātris?
— Standapā es neesmu. Improvizācijas teātris atšķiras ar to, ka tur nav sagatavota materiāla. Viss notiek šeit un tagad. Mēs uz vietas iegūstam tēmas, tēlus vai situācijas, ko skatītājs grib redzēt. Tad, vadoties no viņa vēlmēm un konkrētā brīža, izspēlējam dažādas situācijas, bieži vien komēdiskus skečus. Tas viss rodas tikai tajā brīdī. Nekas netiek atkārtots, un nākamreiz tā pati aina vairs nebūs tieši tāda pati.
— Tātad saturu lielā mērā nosaka skatītājs?
— Jā, skatītājs, mirklis un cilvēki uz skatuves. Tas ir līdzīgi kā dzīva saruna, kur mēs nezinām, kāds būs nākamais jautājums un kāda būs nākamā atbilde. Improvizācijas teātrī tam klāt nāk vēl viena dimensija, mēs izspēlējam tēlus, situācijas, ļaujamies tam, kas rodas. Tur ir ļoti daudz uzticēšanās partneriem un esošajam brīdim. Ja mēģini visu kontrolēt, improvizācija īsti nenotiek. Ir jābūt gatavam ieiet nezināmajā, un tas ir viens no lielākajiem skaistumiem.
Patīk atdzīvināt priekšmetus
— Ar improvizāciju nodarbojies jau vairāk nekā desmit gadus. Ko šie gadi tev ir iemācījuši?
— Ja improvizācijā grib iet dziļāk, tā diezgan pamatīgi maina cilvēku. Ikdienā mēs bieži sevi piezemējam, turamies rāmjos un domājam, ko par mums teiks citi. Improvizācijā jāstrādā pretējā virzienā, jāspēj vērties vaļā, uzticēties tam, ko dari, un tas ir pietiekami, ir jāpieņem drosmīgas izvēles. Jālauž sociālās barjeras un apvalciņi, kas cilvēkā sakrājušies. Ļoti svarīgi ir arī nolikt malā ego, jo improvizācija nav par to, lai visi starmeši kristu tikai uz mani. Tā ir par to, kā es varu atbalstīt partnerus uz skatuves un padarīt viņiem šo mirkli pēc iespējas labāku.
— Tad improvizācija nav tikai smiešanās un joki?
— Nē, galīgi ne tikai. Protams, skatītājam bieži šķiet, ka tas ir par smiekliem. Un smiekli tur tiešām ir, bet apakšā ir ļoti nopietns darbs ar sevi. Tā ir kolektīva nodarbe, kur jāmācās klausīties, uztvert partneri, reaģēt, nepārņemt visu uz sevi. Ja tu tajā dzīvo, tas pamaina arī skatījumu uz dzīvi. Sāc citādi uztvert kļūdas, negaidītus pavērsienus un situācijas, kurās ne viss notiek pēc plāna. Man šķiet, ka tā ir arī sevis pilnveidošana, ne tikai skatuves prasme.
— Kādas lomas improvizācijā tev pašam ir vistuvākās?
— Esmu bijis ļoti dažādos tēlos. Viena no manām pasaulēm, kurā pašam patīk ieiet, ir nedzīvie tēli. Patīk atdzīvināt priekšmetus, iedot balsi tam, kam šajā pasaulē parasti tās nav. Tas var būt krēsls, spuldze, kafijas krūze vai pat pati kafija. Ja cilvēks dzer kafiju, es kādā brīdī varu izspēlēt kafijas pārdomas, kā ir būt kafijai un ko nozīmē būt izdzertai. Man patīk arī dzīvnieku tēli, bet ar tādu mazliet filozofisku pieeju.
Izkāpt ārpus lokālā burbuļa
— Tu ne tikai uzstājies, bet arī māci citus.
— Esmu gan uzstājies, gan vadījis nodarbības, arī starptautiskos improvizācijas festivālos. Patīk ne tikai pašam spēlēt, bet arī palīdzēt citiem atklāt šo pasauli. Esmu izveidojis projektu “Improv Comedy Riga”, kurā uz Latviju aicinu improvizācijas pasniedzējus no ārzemēm un organizēju meistarklases tiem, kuri vēlas šo mākslu apgūt dziļāk. Pie mums regulāri brauc ārvalstu pasniedzēji, un viņu ir bijis jau vairāk nekā trīsdesmit. Man tas šķiet svarīgi, jo palīdz uzturēt dzīvu improvizācijas vidi Latvijā, ļauj cilvēkiem izkāpt ārpus lokālā burbuļa.
— Un vēl ir arī Improvizācijas teātra akadēmija?
— Tas ir otrs projekts – latviešu valodā. Tur mēs esam četri pasniedzēji. Trīs no mums ir arī šīs skolas dibinātāji un veidotāji. Arī es esmu viens no viņiem. Šobrīd mums ir apmēram 70 audzēkņi, sešas dažādas grupas. Sezonas noslēgumā būs izrāde, kurā uzstāsies gan audzēkņi, gan pasniedzēju grupa. Es teiktu, ka tas šobrīd ir viens no lielākajiem improvizācijas teātra kopumiem Latvijā, kur vienuviet ir tik daudz pieaugušo dalībnieku.
— Tu vadi arī pasākumus. Tas nāk no improvizācijas?
— Tas iet roku rokā. Latvijā diezgan daudzi cilvēki dziļāk aiziet improvizācijas teātrī, pēc tam pietiekami komfortabli jūtas arī pasākumu vadīšanā. Improvizācijas teātris man ir hobijs un arī dzīvesveids, bet pasākumu vadīšana ir tā joma, kur ar šīm prasmēm var arī nopelnīt. Es gan sevi šajā virzienā īpaši nereklamēju, jo pamatdarbs ir IT jomā. Es neraujos uz to, lai kalendārs būtu pilns tikai ar pasākumiem. Tomēr piedāvājumu ir gana daudz. Domāju, ja šo jomu vairāk reklamētu, piedāvājumu būtu vēl vairāk.
— Kādus pasākumus tev pašam patīk vadīt visvairāk? Kāzas, jubilejas vai kaut ko citu?
— Kāzas un dzimšanas dienas, protams, ir populāras, bet es pats vairāk izbaudu komandas saliedēšanas pasākumus. Tie nav gluži parasti, drīzāk nodarbības ar improvizācijas un teātra mākslas elementiem. Tur cilvēkiem nav vajadzīga nekāda iepriekšēja pieredze. Kolektīvs var forši pavadīt laiku, pasmieties par dažādām situācijām un vienlaikus iegūt arī jaunu skatījumu uz uzņēmējdarbību vai ikdienas sadarbību. Man šķiet vērtīgi, ka improvizācija var palīdzēt ne tikai uz skatuves, bet arī komandā, darbā, cilvēku savstarpējā komunikācijā.
Lai process būtu gludāks
— No malas IT un improvizācijas teātris šķiet kā divas pilnīgi pretējas pasaules. Vienā vajag pre- cizitāti, otrā jāļaujas plūsmai. Kā tu pats to redzi?
— Tās pasaules viena otru papildina. Par IT jomu ir izveidojies stereotips, ka tur visi ir ļoti skrupulozi, ierakušies četrās sienās, skatās tikai datorā un nav īpaši sociāli. Tas ir tāds Holivudas filmu radīts priekšstats. Īstenībā IT jomas cilvēki ir ļoti dažādi, un arī improvizācijā ir daudz cilvēku tieši no IT vides. Programmēšanā arī var radoši izpausties. Tur vajag loģiku un matemātisko domāšanu, bet līdz rezultātam var nonākt dažādos veidos. Arī improvizācijā katram ir savs stils, ko ietekmē personība, intereses un tas, kā cilvēks redz dzīvi.
— Ko tu tieši dari IT jomā?
— Esmu saistīts ar uzņēmumu “ABC Idea”. IT pasaule visu laiku mainās, un tur ir nepārtraukta pielāgošanās, sekošana līdzi inovācijām. Mākslīgo intelektu mēs izmantojam kā rīku konkrētos brīžos, kad tas ir nepieciešams, bet tas nav tā, ka mūsu darbs pilnībā būtu tikai par mākslīgo intelektu. Lielākā pārmaiņa uzņēmumā šobrīd ir tā, ka mēs ejam prom no mazākiem klientu projektiem un vairāk pievēršamies saviem produktiem. Viens no lielākajiem ir “Mitto Events”, pasākumu organizēšanas platforma.
— Kas ir “Mitto Events”? Kam šāda platforma vajadzīga?
— Tā ir platforma pasākumiem, īpaši forumiem un konferencēm. Cilvēki caur to var reģistrēties pasākumam, notiek biļešu skenēšana, dalībnieku ielaišana, dažādu datu apstrāde un vēl citas lietas. Piemēram, kad cilvēkam noskenē biļeti, uz ekrāna var parādīties viņa vārds, uzvārds un arī kāds personalizēts sveiciena teksts. Tur ir diezgan daudz dažādu opciju, kas palīdz pasākuma organizatoriem visu organizēšanas procesu padarīt gludāku un profesionālāku.
— Jūsu klienti vairāk ir Latvijā vai ārpus Latvijas?
— Pagaidām Latvijā. Taču strādājam arī, lai iegūtu lielāku daļu ārvalstu tirgū. Šajā jomā tas ir loģisks virziens, jo tehnoloģiju produktiem robežas bieži vien nav tik stingras kā tradicionālos biznesos. Ja produkts strādā labi un risina konkrētu problēmu, tam var būt vieta arī ārpus Latvijas. Bet, protams, tas prasa laiku, darbu un pielāgošanos tirgum.
Tamborēt patīk arī meitām
— Esi mācījies Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē. Vai augstskola iedeva to, kas vēlāk darbā bija vajadzīgs?
— Pamati tur tika iegūti ļoti labi. Ar programmēšanu ir tā, ka tad, kad sāc strādāt, no prakses iegūsti krietni vairāk nekā tikai no studijām. Tas ir saprotami, jo šajā jomā viss mainās ļoti ātri, inovācijas rodas visu laiku. Izveidot studiju programmas tā, lai tās vienmēr ietu soli solī ar nozari, nav vienkārši. Tomēr augstskola iedeva bāzi, un arī prakses iespējas bija ļoti svarīgas. Tā nebija sajūta, ka tiec izmests jūrā un nezini, ko darīt.
— Tev ir ģimene, divas meitas, darbs, improvizācija, pasākumi. Kā tu to visu saliec kopā?
— Tā ir konstanta žonglēšana. Gribas maksimāli veltīt laiku ģimenei, būt produktīvam darbā un vienlaikus darīt arī tās lietas, kas mani interesē. Reizēm viens virziens pavelk vairāk uzmanības uz sevi, pēc tam atkal cits. Brīžiem vairāk laika aiziet ģimenei, brīžiem darbam, tad improvizācijai, tad tamborēšanai. Tas nav vienkārši, bet es laikam pie tā esmu pieradis. Reizēm domāju, ka varētu vienkārši pilnībā atpūsties, nolikt visu malā, bet tad mani atkal atrod nākamie izaicinājumi un foršās iespējas.
— Nevaram nepieminēt tavus tamborētos tēlus. No kurienes tie radās?
— Tamborēšana man ir no agras bērnības. Sākumā tas viss bija pašmācības ceļā, es fantazēju, izdomāju tēlus un tad tos radīju. Vēlāk vairāk pētīju tehnikas, mācījos jaunas lietas, un tā tas pamazām attīstījās. Mani tēli pārsvarā ir improvizēti, es ne vienmēr iepriekš skaidri zinu, kā tie izskatīsies. Tas ir ļoti dzīvs radīšanas process. Šajā ziņā tamborēšana ir līdzīga teātrim, arī tur daudz kas rodas procesā.
— Kas tevi bērnībā pievērsa tamborēšanai?
— Droši vien lielākais pamats bija mamma. Viņa daudz adīja, un man kā bērnam bija interesanti skatīties uz krāsām, tekstūrām un to, kā viņa ar visu to darbojas. Gribējās pašam pamēģināt. Mamma parādīja pirmās cilpas, un pēc tam pats pašmācības ceļā ķimerējos tālāk. Tagad kaut ko līdzīgu redzu savās meitās. Kad viņas redz, ka es tamborēju, viņas arī saka: tēti, iedod man, es arī gribu pamēģināt. Bērniem tas šķiet interesanti, jo tās lietas ir krāsainas, taustāmas un uzreiz piesaista uzmanību.
— Tamborēšana prasa pacietību. Tas nav čiks, un gatavs!
— Noteikti tas prasa pacietību, jo ir meditatīvs process, kuram velti laiku un zini, ka rezultāts būs vēlāk. Mūsdienās bieži gribas visu ātri, uzreiz, bet tamborēšanā tā nenotiek. Tu redzi, kā kaut kas pamazām veidojas no pavediena, cilpa pēc cilpas. Man tas šķiet ļoti labs līdzsvars ar ātro un mainīgo ikdienu. Varbūt arī tāpēc tas mani joprojām notur.
— Skatoties uz tevi, gribas teikt, ka Latvijā iespējas ir. Ne visi aizbrauc un saka, ka šeit neko nevar.
— Nezinu, protams, ir jomas, kurās cilvēkiem var būt grūtāk. Negribu apgalvot, ka visur viss ir ideāli. Bet no savas perspektīvas un arī no sava draugu loka redzu, ka iespējas ir visapkārt. Uzņēmīgam cilvēkam, kurš nav sliņķis, kurš ir gatavs darīt, mācīties un mēģināt, iespējas Latvijā ir. Man dzīve kaut kā visu laiku ir devusi jaunus virzienus, un es mēģinu iet tiem līdzi. Varbūt galvenais ir neapstāties pie domas, ka kaut kas nav iespējams. Ja dari, meklē, mācies un esi gatavs pielāgoties, tad daudz kas sāk notikt.
Projektu “Kopienas izaugsmei I” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Staburags”.
