Tagad jau pirms kāzām topošie dzīvesbiedri nereti izbauda visu, kas starp vīrieti un sievieti notiek tikai intīmā divatā.
Tagad jau pirms kāzām topošie dzīvesbiedri nereti izbauda visu, kas starp vīrieti un sievieti notiek tikai intīmā divatā. Tas ir labi vai slikti — zina tikai viņi paši. Tomēr daudzi, īpaši meitenes, savu jaunavību glabā tam vienīgajam, kurš kādreiz solīs zvaigznes no debesīm nonest…
Tā savulaik darīja arī Zigrīdas (vārds ir cits — aut.) kundze. Viņai māte stingri pieteikusi un meitu modri uzmanījusi, lai nekādu intīmu sakaru pirms kāzām nebūtu. Tas gan notika pirms pusgadsimta, kad pasaulē valdīja citi tikumi. Nu Zigrīda ar savu vīru Jāni nodzīvojuši līdz zelta kāzām, bet jaunības skaistais laiks joprojām spilgtā atmiņā, it kā viss būtu norisinājies tikai vakar.
Ne jau ausīs laime
— Mēs iepazināmies lauksaimniecības skolā, kur kopā mācījāmies. Jānis par mani bija astoņus gadus vecāks, jo toreiz šādās skolās mācījās arī pieauguši puiši un meitenes. Es viņu ievēroju pēc lielajām ausīm, kuras man ļoti nepatika. Viņš man jau pirmajās dienās “pielipa” kā pirtsslotas lapiņa pie kailas muguras. Toreiz, atšķirībā no tagadējā laika, jaunieši centās izcelties ar ko labu. Skolas sarīkojumos meitenēm nenācās dejot ar piedzērušiem puišiem, jo tādus nemaz nelaistu zālē, — stāsta Zigrīdas kundze.
— Man bija garas bizes, kuras dažkārt Jānis centās maigi noglāstīt, bet es par to uzmetu lūpu un dusmojos. Pēc apmēram pusgada, kādā skolas ballē, Jānis, uzlūdzis mani dejot, skaidri un gaiši pateica, ka nolēmis mani precēt, jo tikai mani spējot iedomāties par savu sievu un bērnu māti. Viņa vecāki neiebilstot. Sadusmojos, jo viņš bija vispirms runājis ar vecākiem, nevis mani. Strikti atteicu, kas tas notiks tikai tad, kad pūcei aste ziedēs…
Pārbraukusi mājās, tomēr visu pastāstīju mātei, kura, visgudri smaidīdama (viņa Jāni nebija redzējusi), pateica, ka viņai šis puisis patīkot. Sadusmojos vēl vairāk un atmetu, ka viņai patika pāries pēc lielo ausu aplūkošanas. Mātei atkal savs sakāmais — ne jau ausīs esot laime, bet sirdī un mīlestībā…
Vīrišķība nesaista
Nevaru pateikt to brīdi, kurā viņa ausis vairs nepamanīju, jo, veltot man lielu uzmanību, tajā pašā laikā rīkojoties ļoti pieklājīgi un korekti, viņš mani pakāpeniski ietina it kā romantiski zilā ilūziju plīvurā. Man viņš vairs nelikās neglīts un laucinieciski neveikls, kaut gan neko vairāk par skūpstīšanos ne viņš, ne es neatļāvāmies. Nevilšus sevi pieķēru pie domas, ka varētu ar viņu arī precēties, ja tikai katrs gulētu savā istabā…
To es Jānim neteicu, bet mana sirds brīžiem straujāk pukstēja, viņu gaidot vai pavadot. Pēc iepazīstināšanas ar vecākiem sāku domāt par Jāni kā par savējo.
Pēc skolas beigšanas bija mūsu kāzas. Tagad, pēc gadiem, īsti zinu, ka seksuāli mani toreiz viņš nesaistīja, lai gan bija liela auguma un pēc izskata ļoti vīrišķīgs. Ar mums bija kā banālā seriālā — kāzu naktī nekas nenotika, jo jutos kā uzvilkta. To juzdams, Jānis pateica, ka man netuvosies, kamēr es pati to negribēšu.
Mīļākais — medusmēneša bērns
Tuvinieki, iespējams, to nojauta, bet smalkjūtīgi klusēja. Līdz atkal mana gudrā māte pastāstīja, ka par Jāni pagastā sākusi interesēties kāda meiča, kuras gultā jau daudzi puiši gulējuši, tikai precēt neviens negribēja. Es šo to par viņu biju dzirdējusi. Zinot, cik šī meita enerģiska, bet Jānis kluss, kā man toreiz šķita, pārāk mīkstu sirdi, sāku prātot, ka tikai nenotiktu viņas iecerētais — iegūt Jāni. Nolēmu, ka jākļūst par sievu, kādu viņš vēlas, jo vīra mīlestības apliecinājumi bija tik vienkārši un reizē aizkustinoši, ka beidzot to novērtēju.
Mūsu medusmēneša laikā, kurš bija gandrīz pusgadu pēc kāzām, ieņemta mūsu pirmā meita. Pavisam mums ir trīs bērni, bet pirmdzimtā man par visiem mīļāka, jo viņa ir mūsu abu uzplaukušās mīlestības auglis.
Līdz šai dienai esmu pateicīga savam vīram, kurš prata tik smalkjūtīgi iekarot manu sirdi. Pats vēlāk teica, ka būtu gaidījis kaut desmit gadu, kamēr viņu iemīlētu, bet pa to laiku jau piedzima mūsu bērni. Tagad ar šausmām domāju, ja es toreiz būtu tik neprātīga, cik daudz būtu neatgriezeniski zaudējusi!
Gaidīt ar vainadziņu
Šodienas jauniešiem gribu ieteikt bez mīlestības zem vienas segas negulties. Kāds prieks dzīvot, ja piecpadsmit gados viss izbaudīts, bērniņš uz rokām, mīlestības daudziem nav un nebūs nekad, jo viss izbaudīts līdz mielēm. Viņi nemaz nesaprot, kas ir mīlestība, jo dzīvi vada, kā tagad moderni saka — hormoni. Lai kā arī šie hormoni trako, bez mīlestības nekam nav jēgas. Pliekanais sekss agrāk vai vēlāk pārvēršas pat savstarpējā riebumā.
Savām mazmeitām mācu un stāstu, ka meitenes vislielākā vērtība pasaulē ir nevainība, lai savu mīļoto viņas sagaida ar vainadziņu galvā… Tam sievietes dzīvē ir liela nozīme, jo vairums vīriešu visu savu mūžu neaizmirst un sievai pārmet to, ka viņa jau pirms kāzām atdevusies citam vai vairākiem un ka viņš nav bijis pirmais… Tieši šāda iemesla dēļ daudzas laulības izjūk.
Lai tā nebūtu, nevajag jaunības romantiskās jūtas un skaistu mīlestību, kuru daudzi piedzīvo arī pusmūžā, noslīcināt seksa un hormonu vētrās. Katram mīlasstāstam, tāpat kā ziedam, ir sava smarža un ziedēšanas laiks. Ja jūtas tīras un jauniešu dzīvē noteicošā būs mīlestība, nebūs vējaziedu un cilvēku ar kaislību izdegušām un iztukšotām dvēselēm.
