Aizvakar, 9. janvārī, Aizkraukles iedzīvotājai Helēnai Brencei apritēja 90 gadu. Šodien viņu jubilejā sveic tuvākie cilvēki, vēl veselību un dzīvotprieku.
Aizvakar, 9. janvārī, Aizkraukles iedzīvotājai Helēnai Brencei apritēja 90 gadu. Šodien viņu jubilejā sveic tuvākie cilvēki, vēl veselību un dzīvotprieku.
Meitene no Latgales — tā par Helēnas kundzi var teikt arī tagad, jo visus garos gadus, kurus Latgalē vairs nedzīvo, viņa nav aizmirsusi ne dzimtās puses cilvēkus, ne notikumus, ne latgaliešu valodu. Brenču mazais dzīvoklītis Aizkrauklē, pilsētā, kur mīt daudz latgaliešu, daudziem draugiem šķitis kā maza Latgales daļiņa, kur vari justies starp savējiem.
Viņi bija četri
Helēna Brence (pirms laulībām Kalvāne — aut.) 1913. gada 9. janvārī piedzimst Rēzeknes rajona Gaigalavas pagastā zemnieka ģimenē. Nekāds tukšinieks tēvs nav — viņam pieder ap 15 hektāru zemes, tajā skaitā gan arī mežs un pļavas. Tomēr ir sava iztikšana pašiem un četriem Kalvānu bērniem — divām māsām un diviem brāļiem.
Viena māsa gan ilgi nenodzīvo, un Helēna paliek vienīgā meita ģimenē. Viens no brāļiem dzīvo un saimnieko turpat Gaigalavā, bet otrs brālis Antons dodas pasaulē un 1963. gadā sāk strādāt par betonētāju Pļaviņu spēkstacijas būvlaukumā.
Par rīdzinieci tomēr nekļūst
Mācīties augstās skolās, kā vairumam Latgales bērnu, Helēnai nav lemts. Izdodas pabeigt tikai Gaigalavas pamatskolu. Tomēr ar gudru galvu arī tādas izglītības pietiek, lai būtu grāmatvede ciema padomē, desmit gadu nostrādātu Strūžānu bibliotēkā.
Pirms tam gan daži gadi pavadīti Ulmaņlaika Rīgā, pie augstiem kungiem strādājot par mājkalpotāju. Šo periodu Helēnas kundze atceras labprāt. Kaut pildījusi vienkāršu darbu, pelnījusi pietiekami, lai varētu moderni apģērbties, no katras algas nopirkt jaunu kleitu, tai pieskaņotas kurpes un cepuri.
Toreiz izkoptā gaumes izjūta viņai noder visu mūžu, un Helēnas kundze vienmēr prot labi ģērbties, nekad nestaigā lakatu galvā. Latgalē uz viņu raugās kā uz rīdzinieci un modes dāmu. Par rīdzinieci Helēna tomēr nekļūst — liktenis lemj citādi.
Stalts vīrs ar kruķiem
Katras sievietes dzīvē pienāk laiks, kad gribas savu ģimeni. Un tik skaistai jaunkundzei kā Helēna pielūdzēju netrūkst. Bet viņa izvēlas Konstantīnu — staltu vietējo puisi.
Kurš gan iepriekš var zināt, cik veiksmīga vai nelaimīga izvēle būs. Konstantīnam reiz gadās paslīdēt un salauzt kāju. Tā vietā, lai kaulus saliktu un censtos saaudzēt, vietējais ārsts krietnā reibumā kāju labāk amputē… Un vīrs spēka gados kļūst par invalīdu, kurš spiests staigāt ar kruķiem. Kas nu vairs par zemes un lopu kopēju. Viss smagums tiek Helēnai.
Ar paunām uz svešu malu
Antons tikmēr Stučkā jau iedzīvojies un aicina pie sevis arī lauku darbu nomākto māsu. Un Brenču ģimenīte, kuru liktenis ar bērniem tā arī nav svētījis, 1974. gadā dodas uz nezināmu vietu Daugavas krastā.
Helēnai tobrīd jau 60, pensijas gadi, varētu nestrādāt, bet kaut kur taču jādzīvo, un sētniekiem tajā laikā dod dzīvokli. Tā Brenči tiek pie pavisam neliela 13 kvadrātmetru miteklīša pašā Stučkas centrā. Par sētnieci Helēnas kundze nostrādā vēl 15 gadu. Taču arī pēc tam dīkā nesēž — izlīdz jaunajām māmiņām, pieskatot mazuļus.
Konstantīns jau vairākus gadus atdusas Gaigalavas kapsētā. Tur visi viņas mīļie, arī otrs brālis. Reizi gadā kapusvētkos pie viņiem ciemos vienmēr devusies arī Helēna. Kamēr vien bijis gana spēka.
Starp zaļumiem un tamborētām sedziņām
Viņa joprojām dzīvo viena tajā pašā dzīvoklītī, kurš vienmēr bijis izcili tīrs un kārtīgs, ziedošu un labi koptu istabas puķu pārpilns. Visapkārt, kur vien skaties, rūpīgi un smalki tamborējumi — Helēnas vaļasprieks. Kamēr vien acis rādījušas un pirksti klausījuši, viņa vienmēr ir ņirbinājusi tamboradatu. Tagad gan vairs ne.
Helēnas tante, kā viņu sauc draugi un paziņas, arī 90 gadu vecumā joprojām skatās televīzijas pārraides, klausās radio, atmiņa viņai laba. Pati par sevi rūpējas, tikai ārā vairs neiet. Pārtiku māsai atnes brālis Antons vai brāļasieva Stefānija, arī sociālais dienests Helēnas tanti neaizmirst.
Kā tik ilgi nodzīvot? Šo jautājumu jubilārei uzdod daudzi. Viņa pati domā — tāpēc, ka visu mūžu smagi strādājusi un nekad nav ne smēķējusi, ne arī lietojusi alkoholiskos dzērienus. Vienmēr kopusi dārziņu, braukusi ar velosipēdu. Brālis Antons Kalvāns, kuram 81 gads, vēl piebilst: “Galvenais — kustēties un vēlreiz kustēties!”.
