Skrīverieši Silvija un Roberts Paegles 26. decembrī svinēja zelta kāzas. Kopā nodzīvots pusgadsimts. Šogad abi nosvinējuši arī 70 gadu dzīves jubileju.
Skrīverieši Silvija un Roberts Paegles 26. decembrī svinēja zelta kāzas. Kopā nodzīvots pusgadsimts. Šogad abi nosvinējuši arī 70 gadu dzīves jubileju. Tikai pēc kāzām viņi uzzinājuši, ka kopā bijuši jau tūlīt pēc dzimšanas un patiesībā varētu svinēt dimanta kāzas.
Ieskatās acīs
–– Kā jūs iepazināties?
Roberts Paegle: –– Mēs abi mācījāmies vienā skolā –– Rīgas 4. vidusskolā. Mums bija dažādas kopīgas nodarbes. Es orķestrī spēlēju altu, mežragu, viņa klausījās. Protams, bija balles. Var teikt, ka skolā viens otru noskatījām. Atceros, spēlēju kādu skaņdarbu, bet trešajā rindā sēdēja kāda apburoša meitene un skatījās manī lielām, skaistām, spožām acīm. Man vismaz likās, ka viņa skatās uz mani, un nebiju kļūdījies. Mūs interesēja arī sports, sevišķi galda teniss. Sešpadsmit gadu vecumā kļuvu par Latvijas čempionu paukošanā.
–– Kāpēc paukošana? Tas taču nav populārs sportaveids!
Roberts: –– Šim sportaveidam daudz vietas veltīts vēsturiskajos romānos, sevišķi par musketieriem. Uz skolas sporta zāli kāds bija atnesis rapierus, maskas un cimdus. Sākām ar tiem “spēlēties”, līdz mūsu nodarbi ievēroja kāds cilvēks, kurš trenējās šajā sportaveidā, un uzaicināja uz sporta biedrību “Spartaks”. Ar paukošanu nodarbojos līdz 1956. gadam, taču tad vairs nebija piemērota partnera. Arī savus bērnus nemācēju tam piesaistīt.
Silvija Paegle: –– Liktenis mūs jau daudz agrāk bija salicis kopā. Mēs esam dzimuši gandrīz vienā dienā. Mūsu mātes dzemdējušas vienā slimnīcā un ievietotas vienā palātā. Tur bija tādi ratiņi, kuros stūma bērnus, un māsiņas mūs lika blakus, lai ērtāk paņemt. To gan uzzinājām pēc 20 gadiem, kad mūsu mātes satikās. Vārds pa vārdam, un viss atklājās. Izrādās, viena gulējusi pie loga, otra –– pie krāsns.
Jāmācās piedot
–– Vai pa šiem gadiem ne reizi nav gadījušās domstarpības?
Silvija: –– Vai ir kāda ģimene, kurā ne reizi nav bijis neviena strīda? Manuprāt, tādas nav. Ar gadiem viens otram pieslīpējas.
Roberts: –– Jāiemācās saprast vienam otru un, galvenais, piedot. Tas ir laulības dzīves pamatā.
— Kurš jūsu ģimenē ir „galva”?
Roberts: –– Mēs abi pēc horoskopa esam Vērši. Tāpēc nevar saprast, kurš ir galvenais. Katrs savā lietā ir gan „galva”, gan „kakls”.
Silvija: — Ir jau tā, ka mājas lietās un ar ģimeni saistītajās es gribētu ņemt virsroku.
Bez greizsirdības nav mīlestības
–– Vai esat greizsirdīgi?
Silvija: –– Pareizs ir teiciens, ka bez greizsirdības nav mīlestības. Taču tā ir pārvarama.
Roberts: — Es nezinu, kā to izskaidrot, bet gandrīz ne reizi neesmu bijis greizsirdīgs. Iespējams, tādēļ, ka sieva man ir uzticīga, ļoti labi saprotamies. Tam, ka viņa kādu reizi paskatījusies uz citu vīrieti, nav nozīmes. Tāpēc nav jābūt greizsirdīgam.
Svin studentu kāzas
— Kāpēc kāzas svinējāt tieši 26. decembrī?
Silvija: –– Es gribēju 25. decembrī, bet tajos laikos Ziemassvētkos nedrīkstēja.
Roberts: –– Svinējām “studentu” kāzas, kurās piedalījās tikai tuvākie ģimenes locekļi — kopā bijām astoņi cilvēki, ieskaitot mūs ar sievu. Nekādas lielas dancošanas kā tagad nebija. Kājām aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu un kājām atnācām. Atceros, jauns cilvēks būdams, nemaz nezināju, kas kāzās vajadzīgs. Tad man kāda Silvijas draudzene vaicāja, vai puķes esmu nopircis. Protams, par to biju aizmirsis. Skrēju pirkt, taču ziemā izdevās atrast baltus ceriņus. Ne jau kāzu spožums nosaka, cik ilgi un vai laimīgi izdosies kopā nodzīvot.
Silvija: –– Mēs esam piedalījušies daudzās lielās kāzās, taču pēc laika dzirdam, ka jaunie izšķīrušies. Tad kļūst skumji.
Pārsteidz sagaidīšana
–– Kā jūs nokļuvāt Skrīveros?
Silvija: –– Mēs agrā jaunībā no Rīgas aizbraucām uz laukiem –– Tukuma rajona Vārmes pagastu. Roberts pabeidza augstskolu, un viņu tur norīkoja darbā par zootehniķi.
Roberts: –– Kad tur bija nostrādāts desmit gadu, toreizējais Skrīveru izmēģinājumu saimniecības direktors Artūrs Rīdūzis mani aicināja uz Skrīveriem. Tā mēs pārcēlāmies uz šejieni. Tas bija interesants laiks. Pirmā darbdiena bija 1967. gada 14. janvārī. Tā ir mana vārdadiena. Bijām pārsteigti par silto uzņemšanu. Skrīveros kļuvu par galveno zootehniķi. Lai gan biju domājis strādāt ar lopiņiem, vairāk iznāca darboties ar cilvēkiem, kuri lopus kopj.
–– Kur strādājāt jūs, Silvijas kundze?
Silvija: — Esmu agronome, agroķīmiķe. Pabeidzu Rīgas lauksaimniecības tehnikumu, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, taču veselības problēmu dēļ studijas nācās pārtraukt. Strādāju Skrīveros, Zemkopības institūtā, agroķīmijas laboratorijā. Bieži slimoju, taču vienalga brīvajā laikā spēlēju galda tenisu, dziedāju vokālajā ansamblī. Roberts darbojās dramatiskajā ansamblī.
Mīl teātri
–– Vai jums ir kāds kopīgs vaļasprieks?
Roberts: –– Tā ir teātra mīlestība. Tolaik varējām braukt uz Rīgu, mākslinieki devās arī uz laukiem. Tagad vairs nevar atļauties braukt uz teātri un koncertiem. Jau desmit gadu neesam bijuši ne uz vienu izrādi. Brauciens izmaksā dārgi, arī biļetes jāpērk par bargu naudu.
Silvija: –– Prātā palikušas daudzas teātra izrādes, operas, baleti, ko labprāt redzētu vēlreiz –– Raiņa “Uguns un nakts”, “Pie zilās Donavas”, “Silva”. Kad mācījos tehnikumā, nebija nevienas izrādes, kuru nebūtu noskatījusies.
Roberts: –– Aizrāvāmies arī ar galda tenisu.
Silvija: –– Robertam galda tenisā panākumi bija lielāki, taču arī es Zemkopības institūta sacensībās reiz ieguvu pirmo vietu. Daudz braucām arī ekskursijās, lielākoties pa Padomju Savienību. Pabijām Jaltā, Ļeņingradā, Karpatos.
Kritizēt jāmāk
–– Ar ko nodarbojaties tagad, pensijā esot?
Silvija: –– Man ļoti patīk audzēt puķes. Dārziņš nav liels, taču kaimiņi apgalvo, ka tas ir kā botāniskais dārzs –– ļoti daudz dažādu puķu. Prieku sagādā, ja varu iegūt kādu puķi, kuras man vēl nav. Tikko nokūst sniegs, sāk ziedēt sniegpulkstenīši un krokusi, tad pārējās puķes, kamēr pēdējās rudens salnas “nokož” vēlziedes.
— Vai sievas puķu dārziņā kaut ko dara arī vīrs?
Roberts: –– Es, protams, palīdzu, cik varu, īpaši zemes darbos. Šad tad dodu kādu padomu. Arī kritizēt es māku, taču tas jādara taktiski, lai otru neaizvainotu.
–– Vai kopīgi skatāties arī televīzijas pārraides, lasāt laikrakstus?
Silvija: –– Roberts dežurē pie loga, kamēr pastnieks atnes avīzes, lai izlasītu pirmais. Es pirmo vienmēr izlasu “Staburagu”. Esmu lasījusi arī citu rajonu laikrakstus, taču tie nav tik interesanti.
Roberts: — Par televīzijas raidījumiem mums nav nekādu domstarpību. Katram ir savs televizors, jo mani, piemēram, seriāli nesaista, savukārt Silvija tos skatās labprāt. Kopā skatāmies koncertus, ziņu raidījumus.
Vieno virtuve
–– Kā pavadāt vakarus?
Roberts: — Vienojoša vieta ir virtuve. Tur ēdam vakariņas, pārspriežam dienas notikumus. Bieži pie mums viesojas mazmazmeitiņa Keita. Viņa mūs uzjautrina un vienmēr prot panākt savu.
Silvija: –– Es nevaru atcerēties vakaru, kad būtu palikuši divi vien, un tas ir ļoti labi. Brīžiem gan uzmācas nogurums un gribas palikt vienai. Tad aizbraucu pie māsas uz Jaunpili. Vienu dienu ir labi, bet nākamajā jau gribas būt mājās kopā ar savējiem.
Reizēm bise klusē
— Vai jums, Roberta kungs, ir arī kāds “vīrišķīgs” vaļasprieks?
Roberts: — Kopš 1948. gada esmu mednieks. Nav gan bijis izcilu trofeju, taču medīts ir ļoti daudz.
Silvija: — Man patīk, ka vīrs dodas medībās. Esam iecienījuši meža dzīvnieku gaļu. To var ļoti garšīgi pagatavot, un visi radi priecājas.
Roberts: — Bijuši brīži, kad bisi pat nepaceļu –– tik skaists ir pamanītais dzīvnieks. Medības ir spēles vīru kolektīvā, kur var lieliski izklaidēties. Mežā vienmēr var ieraudzīt ko skaistu.
— Vai esat kādu reizi medībās paņēmis līdzi arī sievu?
Roberts: — Lielo dzīvnieku medībās nē, bet uz slokām gan.
Silvija: –– Ļoti grūti izturēt klusējot. Apkārt viss tik skaists, gribas apjūsmot redzēto, bet nedrīkst.
Roberts: –– Tad vērojam, kā tuvojas vakars –– apklust putnu balsis, uz sarkanīgo debesu fona melnāki kļūst koku silueti. It kā kurkstēdama tuvojas šnepe…
Silvija: –– Savlaik esam gājuši tāpat pastaigāties, lai redzētu, kāda ir daba dažādos gadalaikos, taču tagad nekur tālu vairs nevaram doties. Bijām lieli ogotāji, sēņotāji un arī dejotāji. Kad žēlojos par sāpēm kājās, draugi saka: „Tas viss tev no lielās staigāšanas un dejošanas.”
Piedāvā vadīt kursus
–– Vai dejojāt kādā kolektīvā?
Silvija: –– Esam dejojuši tautisko deju kolektīvā, gājuši deju kursos, daudz dejojuši ballēs. Savlaik nebija nevienas nedēļas nogales, kad nebūtu kaut kur dejojuši. Gan dažādos klubiņos, gan filharmonijas ballēs.
Roberts: — Reiz dejojām kādā ballē Kurzemē. Kad bija izdejotas vairākas tūres, pie mums pienāca kultūras nama vadītāja un vaicāja, vai mēs nevarētu vadīt deju kursus!
Gaida ķekatniekus
–– Kā svinat Ziemassvētkus, pavadāt Vecgada vakaru?
Roberts: — Ziemassvētkos parasti esam mājās, dziedam Ziemassvētku dziesmas. Vecgada vakarā vienmēr valda lielāka jautrība, nāk ķekatnieki.
Silvija: — Ziemassvētkos eju uz baznīcu. Man ļoti sāp kājas, tāpēc šogad pirmo reizi nekur negāju. Televīzijā vēroju dievkalpojuma pārraidi no Doma baznīcas. Kad bijām jaunāki, Vecgada vakarā gājām uz kolektīvām svinībām.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Silvija un Roberts Paegles.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 9. maijs, Rīga;
1932. gada 10. maijs, Rīga.
NODARBOŠANĀS: bijusī Skrīveru zemkopības institūta agronome, agroķīmiķe, tagad pensionāre; bijušais Skrīveru izmēģinājumu saimniecības galvenais zootehniķis, tagad pensionārs.
IZGLĪTĪBA: nepabeigta augstākā; augstākā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija.
ĢIMENE: precējušies, meita, divi dēli, četri mazbērni, viena mazmazmeitiņa.
VAĻASPRIEKS: puķu audzēšana; medības.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
