Viens gads atkal aizskrējis vēja spārniem. Esmu steigusies kā skudra vai dažkārt vilkusies gliemeža gaitā, esmu smējusies, raudājusi un dziļdomīgi klusējusi.
Viens gads atkal aizskrējis vēja spārniem. Esmu steigusies kā skudra vai dažkārt vilkusies gliemeža gaitā, esmu smējusies, raudājusi un dziļdomīgi klusējusi. Sirds nosāpējusi, kad dažreiz labi iecerētais izlijis kā ūdens caur sietu.
Nīče teicis, ka arī Dievam esot sava elle: tā esot viņa mīlestība pret cilvēkiem. Mīlestības tomēr mums daudzreiz pietrūkst. Gadās arī, ka labie nodomi pret citu vienaldzību atsitas kā zirņi pret sienu.
Nesen kāds jauns cilvēks stāstīja, cik vienaldzīgi izturējies ārsts, pie kura viņš vērsies, kad bija sasirdzis. Mediķis nebijis viņa ģimenes ārsts, tāpēc puisim diezgan rupji licis saprast, ka viņam par slimo nav nekādas daļas.
Vai šis ārsts ir tik ļoti noguris, ka aizmirsis Hipokrāta zvērestu? Vai viņam jauns cilvēks liekas veselības iemiesojums, tāpēc nav jāuzklausa un jāpalīdz? Šādam ārstam, manuprāt, pašam jādomā par atpūtu no slimiem cilvēkiem, jāsakrāj spēki, lai pilnvērtīgi strādātu tālāk. Ja to nevar, no darba jāaiziet, jo viņu pelēkā ikdiena pieveikusi.
Sena gudrība vēsta — lai kas arī notiktu, mums jāpaliek uzticīgiem savai iekšējai būtībai. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks pats zina, kāda tā ir.
Kāda kundze, kurai jācieš dēla dzērāja dēļ, raudādama stāstīja, ka gadiem ik dienu lūdzot par dēlu Dievu, bet Dievs viņu neuzklausot, jo dēls alkoholismā grimstot arvien dziļāk. Es viņai pastāstīju senu leģendu par kādu citu cilvēku, kurš, būdams kristietis, vienmēr jutis Dieva klātbūtni, viņam šķitis, ka abi ejot līdzās. Ar cilvēku notikusi liela nelaime, un Dieva pēdas viņam blakus pazudušas. Cilvēks lielās sāpēs jautājis, kāpēc Dievs viņu pametis? Dievs atbildējis — es tobrīd tevi nesu uz rokām…
Mums katram savs laiks atvēlēts, un tajā nav neviena mirkļa, kurš būtu nevajadzīgs vai vēlreiz izdzīvojams. Svarīgi, lai sirdī mājotu prieks un labestība.
Lai jums, “Staburaga” lasītāji, Jaunajā gadā pietiek spēka pastāvēt par labo un gaišo, lai jūs nemaldīgi sajustu, kad Dievs jums iet blakus un kad nes uz rokām.
