Šis gads manā dzīvē spējis sakārtot daudz ko. Kaut reizēm šķita — kārtības vienā otrā jomā vēl ilgi nebūs, laiks visu spējis salikt pa plauktiņiem.
Šis gads manā dzīvē spējis sakārtot daudz ko. Kaut reizēm šķita — kārtības vienā otrā jomā vēl ilgi nebūs, laiks visu spējis salikt pa plauktiņiem. Pārredzami pašai, bet tik neizprotami daudziem citiem. Dažs trauslāks dzīves biķeris lielā centībā izkritis no rokām un sašķīdis sīkās lauskās. Tās vairs nesalīmēt, taču vēl jau man paliek cerība, ka atcerēšos, kur tās nokrita, un nekad nesaduršu kājas uz asajām šķautnēm.
Šajā domu un izjūtu gammā tik ļoti gribējās, lai lūpas runātu to pašu valodu, ko sirds. To allaž esmu centusies saskatīt cilvēkos, kuri vienmēr bijuši blakus, un arī tajos, kurus satiku pirmoreiz. Silti un labi kļuvis brīdī, kad sveša cilvēka acīs iedegas nenoslēpjama liesmiņa, stāstot par saviem mīļajiem. Bērni, sieva, māte vai brālis — tas ir viņa balsts, viņa pasaule, kuru nedrīkstu aizskart vai kustināt.
Svarīgāka par uzrakstāmo vārdu man allaž bijusi atklāsme, cik labu cilvēku laimējies satikt. Dažreiz, aizverot kādas mājas durvis, vēl ilgi jādomā par tiem, kuri aiz tām dzīvo. Piemēram, kuplā ģimene Aiviekstē, kurā nu aug septiņi bērni, viņiem netrūkst paša svarīgākā — mīlestības. Kāda jauka kundzīte Pļaviņās, kurai drīz būs 80, bet ilgajos mūža gados viņa aizvien nav iemācījusies izgāzt dusmas pār citiem. Viņas dzīvē ir tikai labais, un tas kā balts sniegs pielīp arī apkārtējiem. Tam visam vidū mazā saliņa Iršos — bērnunams “Dzeguzīte”, kur daudzi bērni jūtas kā mājās. Tur allaž spēku esmu smēlusies arī es.
Nav jau tā, ka tikai caur puķēm un baltiem sniegiem bijis jābrien. Rožu ērkšķi brīžiem tik asi dūruši, un arī pirmajā sniegā vīdējuši dubļi. Nav trūcis vilšanās un asaru. Par to, ka nav piepildījušās cerības vai izplēnējis vēl kāds kluss sapnis. Par to, ka tevi nesaprot. Par to, ka reizēm cilvēki mēdz būt ļauni. Piezvanu uz kādu pagastmāju, bet atbildes vietā dzirdu dzēlīgu piezīmi. Par ko? Tāpat vien, jo kāds šodien vienkārši nav omā.
Mēdz būt arī citādi. Ir vietas, kur tevi, šķiet, allaž gaida. Lai kādi vēji pūtuši, sagaida ar smaidu un patiesu: “Priecājos redzēt!”. It visur kāda sirds dzīvo un jūt līdzi. Ja izdodas to pamanīt, atplauksti pat ziemā.
Tik labi būtu, ja ik pa laikam cilvēks varētu kā zeme pavasarī — sasilt un uzplaukt no jauna. Par spīti putenim, salam un bargajai ziemai!
