Arvīdam Auziņam šis ir jubileju gads — jau 40 gadu viņš strādā savā profesijā, 35 gadus dzīvo Aizkrauklē un šogad ar kundzi Emīliju nosvinēta 35 gadu kāzu jubileja.
Arvīdam Auziņam šis ir jubileju gads — jau 40 gadu viņš strādā savā profesijā, 35 gadus dzīvo Aizkrauklē un šogad ar kundzi Emīliju nosvinēta 35 gadu kāzu jubileja. Lai arī viņam drīz būs 60 gadu, Auziņa kungs nebūt negatavojas doties pensijā, jo darba ir daudz. Taču tik ļoti gribas izbrīvēt laiku arī vaļaspriekiem un aizceļot uz kādu eksotisku dienvidu zemi.
Visus objektus saskaitīt grūti
— Tik ilgi Aizkrauklē esat nodzīvojis un nostrādājis, būsiet vai visu pilsētu uzcēlis?
— Kad atnācu uz toreizējo Stučku, sāku strādāt remonta un celtniecības pārvaldē (RCP), būvēt un veidot šī uzņēmuma bāzi. Vēlāk uzcēlām visas komunālo uzņēmumu kombināta ēkas. Daudz būvējām un daudz arī remontējām. Sāku celt Aizkraukles poliklīniku, bet nepabeidzu, jo pēc 11 gadu ilga darba RCP pārgāju strādāt uz citu celtniecības uzņēmumu.
Daudz strādājām arī tagadējā Aizkraukles rajonā. Uzbūvējām Vecbebru tehnikuma kompleksu, cēlām fermas un citus lielus objektus, Iršos gandrīz visas dzīvojamās mājas, Pļaviņās mehāniskās darbnīcas, kādas septiņas attīrīšanas iekārtas. Arī tās, kuras Aizkrauklē nu jau nojauktas. Daudzi pārmeta, ka tās tehnoloģiski nepareizi uzbūvētas, tāpēc nedarbojās, taču pēc projekta viss bija uzbūvēts pareizi.
Pats sev noteicējs
— Tagad bieži kritizē tā laika celtnieku veikumu.
— Protams, ir jau tā, ka nu redzam savus toreizējos grēciņus, ko tur liegties. Taču bija tāds laiks, kad pirmajā vietā bija termiņi un plāni, nevis kvalitāte. Nebija jau arī tādu celtniecības materiālu kā mūsdienās.
— Tagad strādājat kādā firmā vai pats sev esat “kungs”?
— Pēc padomju laika uzņēmumu izjukšanas strādāju pāris firmās, taču vislabāk, ja pats sev esi noteicējs — vari izvēlēties objektus un strādniekus. Tā kā abi ar sievu mācījāmies Celtniecības tehnikumā un vēlāk arī kopā strādājām vienā nozarē, izveidojām individuālo uzņēmumu “Kopne”.
Sirds sāp par pamestām ēkām
— Ko būvējat tagad?
— Remontējam Aizkraukles slimnīcu, uzbūvējām ledushalli, tagad ceļam viesnīcu turpat blakus. Vienā objektā esmu būvdarbu vadītājs, otrā — būvuzraugs. Esam strādājuši arī daudzos citos objektos.
— Vai nesāp sirds, ieraugot jūsu celtās ēkas pamestas un izdemolētas?
— Protams, ir skumji uz tām raudzīties. Nevaru mierīgi paiet garām nepabeigtajai vidusskolai Aizkrauklē. Uzcēlām bērnudārzu “Auseklītis”, vēl dažas dzīvojamās mājas pilsētas jaunajā rajonā un sākām celt skolu. Cik tur vairs palika? Jau logi bija iestikloti. Toreiz Gailis bija premjerministrs. Braukāja te un visu laiku solīja, ka nauda objekta pabeigšanai būs, bet beigās nekā. Tā viss arī beidzās. Visas logu rūtis izsita, nozaga visu, ko varēja.
Bez mājas
nepaliek
— Mūsdienās saka — kur būvē, tur dzīve iet uz augšu. Vai piekrītat tam?
— Domāju, ka celtniecības attīstība tiešām liecina par labklājības līmeņa paaugstināšanos. Šobrīd Latvijā, īpaši Rīgā, celtniecība notiek ar plašu vērienu. Protams, prieks, ka arī Aizkrauklē šis tas radies no jauna un vēl taps. Šobrīd celtniekiem darba netrūkst.
— Vai arī sev māju esat uzcēlis?
— Jā. Tā ir ļoti skaistā vietā Aizkraukles pagastā. Citi apgalvo, ka esot viena no skaistākajām. Nedaudz gan par lielu mūsu ģimenei, bet tas nekas.
Militāri noslēpumi liedz ceļot
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Ceļošana. Pirmo reizi uz ārzemēm tiku septiņdesmitajos gados. Braucām uz Čehiju. Vēlāk bijām Dienvidslāvijā. 1982. gadā devāmies uz Turciju. Bijām pirmā grupa no Latvijas un trešā no Padomju Savienības, kas šajā valstī ieradās kā tūristi. Trīs tūkstošus kilometru nobraucām autobusā, peldējāmies četrās, piecās jūrās.
— Tajā laikā tikt uz ārzemēm nebija vienkārši. Kā jums tas izdevās?
— 15 gadu pēc dienesta armijā uz ārzemēm braukt nevarēju, jo dienestā Krasnojarskā būvēju raķetes “Zeme—Zeme”. Taču, kad bija iespēja pirmo reizi izbraukt no Padomju Savienības, šis termiņš jau bija beidzies.
Tolaik biju partijas sekretārs, par savu darbu saņēmu labas atsauksmes. Man — vienīgajam celtniekam rajonā — bija piešķirts Darba Sarkanā Karoga ordenis. Tā arī tiku.
Sapņo par Spāniju un Taizemi
— Ceļojat arī tagad?
— Ar ģimeni krustām šķērsām esam izbraukājuši Latviju, Lietuvu, Igauniju. Parasti Rīgā tūrisma firmā noīrējam busiņu un kopā ar draugiem dodamies ceļā. Kopā ar mums brauc ļoti interesanta gide, kura spēj pastāstīt un parādīt daudz vairāk nekā citi grupu vadītāji. Šogad bijām daudzās Latvijas pilīs.
Katra valsts vilina ar kaut ko citu, tāpēc gribas redzēt pēc iespējas vairāk. Vēlētos aizbraukt uz Spāniju, Taizemi. Iespējas būtu, bet nav laika.
Spēlē akordeonu un audzē stādus
— Kas jūsmājās liecina par ārzemju braucieniem?
— Dekoratīvie šķīvji pie sienas. Vienmēr esmu kaut ko krājis. Bērnībā vācu putnu oliņas, bija ap 70 veidu. Daudzas no tām, saliktas kastītē, glabājas vēl šodien. Krāju sērkociņu kārbiņas, markas un vēl šo to.
— Cilvēkam jau vajag kaut ko, kam veltīt brīvo laiku un interesi.
— Man patīk no visa kā pa druskai. Jaunībā sportoju. Pašmācības ceļā apguvu akordeonu, skolas laikā uzspēlēju ballītēs, tagad tikai mājās. Esmu mēģinājis spēlēt arī vijoli un klavieres. Māte mācīja spēlēt mandolīnu.
Patīk darbs dārzā, tikai ravēt ne. Audzēju stādus. Tie gan nav pārdošanai, tikai sev un varbūt kādam kaimiņam. Šogad siltumnīcā ieaudzējām valriekstu koku. Raža gan vēl jāgaida. Mums ir skaisti smiltsērkšķi, no kuru ogām spiežam sulu. Bija daudz ķirbju.
— Esat veselīga dzīvesveida un uztura piekritējs?
— Patīk atpūsties dabā. Arī uzturā daudz lietojam dārzeņus, ogas un augļus no pašu dārza. Daudz dzeram ķirbju sulu. Kopā ar mandarīnu, apelsīnu, ābolu vai dzērveņu sulu tā garšo lieliski. Uzturā lietojam arī smiltsērkšķu sulu.
Jūt zemē ieraktus kabeļus
— Vai taisnība, ka nodarbojaties arī ar rīkstniecību?
— Jā. Daudziem un arī sev akas vietu esmu atradis. Māju ceļot, arī centos ievērot āderu vietas. Kādreiz mums bija dzīvoklis, tā vietu mainīt nevarēja. Taču lai katra gulta nestāvētu uz āderes, pazemes avotu magnētisko starojumu vienkārši neitralizēju. Tāpat arī, iznesot ļauno starojumu ārpus telpām, lopus kūtī var pasargāt no slimošanas.
Arī kabeļus, kuri ierakti zemē, varu atrast bez speciālām ierīcēm. Vienkārši jūtu tos.
Gribu savas spējas pilnveidot un Dziednieku asociācijā iegūt rīkstnieka sertifikātu. Tikai nav laika apmeklēt kursus. Varbūt šoziem tas beidzot izdosies.
Jāpierāda zināšanas
— Tad jau mūža otrajā pusē atkal jāsāk mācīties.
— Rīkstnieka sertifikāta iegūšanai bez mācīšanās neiztikt. Gribu iegūt arī celtniecības darbu tāmētāja sertifikātu. Te gan visas zināšanas esmu apguvis ilgajā darba mūžā, vajadzīgs tikai dokuments, bet bez zināšanu pierādīšanas to nedod.
— Vai rīkstnieka spējas esat izmantojis arī darbā?
— Esmu licis pamatus Aizkraukles luterāņu baznīcai un uzcēlis katoļu baznīcu. Apgalvo, ka dievnamā kancelei jābūt āderu krustpunktā. Šajos dievnamos kanceles vietu bija noteicis kāds cits, taču, kad pārbaudījām, tās tiešām ir krustpunktos. Apceļojot Latgali, gribējās senās baznīcās pārbaudīt, vai arī pirms simt gadiem celtnieki to ievēroja. Taču tādā celtnē nedrīkst staigāt, kur ienāk prātā, tāpēc ieceri grūti realizēt.
***
Vārds, uzvārds: Arvīds Auziņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1944. gada 26. jūlijs, Kalsnava.
Izglītība: vidējā speciālā, Celtniecības tehnikumā apgūta celtnieka profesija.
Nodarbošanās: būvdarbu vadītājs, ģimenei pieder individuālais celtniecības uzņēmums “Kopne”.
Dzīvesvieta: Aizkraukles pagasts.
Ģimene: sieva Emīlija, meita Diāna — strādā Aizkraukles rajona policijas pārvaldē par izziņas inspektori.
Vaļasprieks: puķu un stādu audzēšana, ceļošana.
