Cik reižu skaļi deklarēts: jāpalielina algas valsts iestādēs un uzņēmumos strādājošajiem, jo salīdzinājumā ar privātstruktūrām tās ir niecīgas.
Cik reižu skaļi deklarēts: jāpalielina algas valsts iestādēs un uzņēmumos strādājošajiem, jo salīdzinājumā ar privātstruktūrām tās ir niecīgas. Muļķības! Reti kurā privātuzņēmumā var nopelnīt tik, cik saņem daudzu valsts kapitālsabiedrību lielāki un mazāki vadītāji.
Jau 1999. gadā Satversmes tiesa nolēma, ka dažādu ministriju vadības līgumi nedrīkst būt konfidenciāli — nodokļu maksātāji tiesīgi zināt, kas un cik viņu naudas saņem. “Plikās” algas varbūt arī zinājām, bet ne jau kopā ar dažādām piemaksām, prēmijām, līgummaksājumiem. Ministru prezidents Einars Repše devis rīkojumu apkopot informāciju par visu ministriju un to pārziņā esošo struktūru noslēgtajiem vadības līgumiem ar to darbiniekiem. Nu tā publiskota arī presē.
Interesantais apkopojums rāda, ka vislielāko atalgojumu Latvijā saņem nevis Valsts prezidente (Ls 2400) vai Ministru prezidents (Ls 705), bet gan “Latvijas dzelzceļa” ģenerāldirektors Andris Zorgevics (Ls 5800 + prēmijas) un “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons (Ls 5335
+ prēmijas). Ja pieņemam, ka šie uzņēmumi kaut ko varbūt arī ražo, tad ko lai saka par Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas padomes priekšsēdētāja Ziediņa kunga 4570 latiem mēnesī? Varam tikai minēt, cik vēl tūkstošu slēpjas aiz mistiskā “+ prēmijas”. Par Zorgevica kungu zināms, ka pēc 2001. gada rezultātiem viņš ikgadējā prēmijā vien saņēmis vairāk nekā 10 tūkstošu latu.
Uz šo milzīgo algu fona kā nabaga radinieki izskatās augsta ranga kultūras darbinieki un militāro struktūru pārstāvji. Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars saņem tikai 285 latus, bet Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube — 340 latu mēnesī. Ģenerālim, protams, šis tas “atlec” vēl par izdienu un pakāpi. Arī ministru 670 latu mēnesī tāda “kabatasnauda” vien šķiet.
Nodokļus maksājam visi, bet personiskās kabatas no tiem pilda neliels procents valsts iestādēs strādājošo dažādu līmeņu priekšnieku. Daļai no viņiem piedevām ļauts pašiem sev noteikt algas. No tik laba nodrošinājuma plauktiņa raugoties, mēs nudien nedzīvojam slikti! Ja vien tik rožaino ainu pelēkāku nedarītu vismaz divas trešdaļas tautas, kura knapi iztiek no algas līdz algai vai vispār algu nesaņem, jo nav darba. Tāda, lūk, savāda matemātika!
