Autoinženieris ar īpašo pieskārienu. Attālinās no Rīgas un “dzelžiem”

Andrejam Skorohodovam augustā būs 37. dzimšanas diena. Pēdējos sešus gadus viņš ar ģimeni dzīvo Sērenē, bet pirms tam trīs reizes ilgāku laiku bija bez diviem kilometriem rīdzinieks. Studējis un strādājis auto nozarē, vēlāk kļuvis par pedagogu, bet pamazām pārtop par masieri un pirtnieku. Andrejs saka: “Ir tāds joks, ka reizi piecos gados jānomaina mašīna, darbs vai sieva. Ja sieva ir ideāla, jāmaina kas cits.”

Andreja kontaktus maija beigās atradu Sērenē, reklāmā uz ziņojuma dēļa pie veikala. Tajā bija rakstīts: “Vienmēr ir paticis pilnveidoties un apgūt ko jaunu un sirdij tuvu. Šobrīd mācos par SPA speciālistu, un, iemaņu nostiprināšanai un pieredzes gūšanai, vēlos piedāvāt iespēju palutināt sevi ar klasisko masāžu.” Kopš tās dienas pagājis pusotrs mēnesis, Andrejs mācības pabeidzis. Kādā darbdienas vakarā mums ir laiks viņa mājas “Rūķīši” pagalmā dzert zāļu tēju, nobaudīt viņa sievas Sarmītes tikko krāsnī ceptās kanēļmaizītes un aprunāties par pārmaiņām dzīvē, kuras, kā viņš saka, laikam zvaigznēs ierakstītas.

Varbūt palicis kaut kur dziļi dvēselē

— Kāds bija iemesls dzīvošanai Rīgas pusē?

— Esmu dzimis, audzis Stučkā, un Aizkrauklē joprojām dzīvo vecāki. Kad ar sievu meklējām māju kaut kur Latvijā, apmēram simts kilometru ap Rīgu, izvēle krita par labu Sērenei. Vai es pēc divdesmit gadiem būšu te? To nezinu. Bet tagad es to čubinu, uzturu, tā ir mana. Aptuveni sešpadsmit gadus nodzīvoju Rīgas pusē, Kalngalē, Carnikavas pagastā, bet pēc novadu reformas Ādažu novadā, kopā ar sievu un viņas ģimeni. No Kalngales vien divi kilometri līdz Rīgas pilsētas robežai. Pārcēlos, jo sāku mācīties — Rīgas Valsts tehnikumā un Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvu bakalaura un maģistra grādu. Pēc tam paliku Rīgā strādāt. Gan mācības, gan darbs bija saistībā ar auto lietām. Esmu autoinženieris.