Zirgi ir vieni no graciozākajiem un cēlākajiem dzīvniekiem, un cilvēku vienmēr apbūris zirga skaistums.
Zirgi ir vieni no graciozākajiem un cēlākajiem dzīvniekiem, un cilvēku vienmēr apbūris zirga skaistums. Rumaks cilvēkam palīdzējis pārvarēt šķēršļus, doties tālos ceļos, apstrādāt zemi, atpūsties un izklaidēties. Kas gan var labāk simbolizēt brīvību, ja ne auļojošs zirgu bars?
Aizkraukles rajonā ap divi simti
Latvijā zirgaudzētāju nav daudz, arī Aizkraukles rajonā lielākos var uz pirkstiem saskaitīt. Neviena atbildīgā iestāde nevar nosaukt precīzu zirgu ganāmpulku skaitu Aizkraukles rajonā, taču, aptaujājot pašus audzētājus, pieciem lielākajiem (desmit un vairāk zirgu) Secē, Kurmenē, Koknesē, Skrīveros un Vietalvā kopā ir aptuveni simt zirgu.
Pieskaitot vēl tās saimniecības, kur šie dzīvnieki ir pa vienam, diviem, visā rajonā divi simti varētu būt. Šis skaits nepārtraukti mainās, jo vienu pārdod, vietā atskrien kumeliņš.
Pārvietošanās jāšus — parasta lieta
Jau tūkstoš gadu pirms mūsu ēras jāšana uz zirga bija parasts pārvietošanās veids. Tikai divus tūkstošus gadu vēlāk — 11. gadsimtā — zirgus sāka apkalt, izmantot sedlus un kāpšļus. Kopš tā laika zirgs ieguva arvien lielāku nozīmi karā un sportā. Slavenais ceļotājs Marko Polo spēja jāšus pārvarēt tādus attālumus, kuri pat mūsdienās, lidojot ar lidmašīnu, būtu lieli.
Dievina un sit
Cilvēki savus zirgus ļoti mīlējuši un arī dažādi apbalvojuši. Senajā Romā zirgu iecēla pat par senatoru, zirgiem cēla mauzolejus un pieminekļus. Maķedonijas Aleksandra zirga Bucefala vārdā nosaukta pilsēta, tā ir Lahora tagadējās Pakistānas teritorijā.
Taču zirgam diemžēl nācies arī nepelnīti ciest. Angliju, klasisko zirgkopības zemi, paši angļi 19. gadsimtā sauca par zirgu elli, attiecinot to uz pilsētas važoņu nežēlīgo attieksmi pret dzīvniekiem.
Populāra kļūst reiterterapija
Zirgus izmanto sportā, izklaidēs un darbā. Šobrīd Latvijā, lai arī lauksaimniecībā lieto modernu tehniku, daudzviet zemnieki joprojām lauku darbos dod priekšroku zirgam. Rietumeiropas valstīs pat notiek sacensības — braukšana pajūgos.
Zirgus izmanto arī reiterterapijā. Tā ir ārstnieciskā vingrošana, lai ārstētu kādu iedzimtu vai iegūtu traumu vai slimību. Latvijā šis rehabilitācijas veids sāka attīstīties deviņdesmitajos gados un gūst arvien lielāku popularitāti.
Etalons ir Arābu rikšotājs
Pasaulē ir vairāk nekā 300 zirgu šķirņu. Katrai šķirnei ir savs individuālais raksturojums. Par zirga piederību kādai šķirnei spriež pēc ciltsmarkas, kuru parasti norāda aiz zirga vārda. Ja aiz tā būs, piemēram, burti “LS”, ziniet, ka tas ir Latvijas zirgs, ja “OL” — viņš pārstāv slaveno ‘Oldenburgas’ šķirni. Zirgu audzēšanas lielvalstis ir Vācija, Anglija, ASV, Francija, Zviedrija. Pasaulē joprojām par zirga etalonu uzskata Arābu tīrasiņu rikšotāju.
Diemžēl Aizkraukles rajonā neviena šīs šķirnes skaistuļa nav. Lielākoties ir Latvijas šķirnes zirgi, kuru dzīslās bieži vien rit vācu un zviedru šķirņu zirgu asinis.
Sirdslieta
Padomju laikos toreiz Stučkas rajonā zirgi bija vai katrā kolhozā. Lielākās fermas bija Klintaines, Skrīveru, Kokneses, Kurmenes, Seces pagastā. Šobrīd ar zirgu audzēšanu nodarbojas tie paši cilvēki, kuri tolaik strādājuši kolhozu zirgu staļļos. Jo, kā saka paši audzētāji, ar zirgiem “saslimst”.
Ar zirgiem var strādāt tikai tādi cilvēki, kuriem tas nav vienkārši algots darbs vai bezkaislīgs bizness, bet gan sirdslieta un dzīvesveids. Iesākuši kopt zirgus pirms divdesmit gadiem, viņi to turpina darīt arī tagad. Neskatoties uz grūtībām, viņi nespēj šo nodarbi pamest.
Ņemot vērā situāciju Latvijā un dzīvnieku cenas, ar zirgu audzēšanu un pārdošanu vien saimniecību uzturēt nevar. Ja vien nav iespējas audzēt augstas klases sporta zirgus un pārdot viņus par bargu naudu ārzemniekiem. Taču tāda iespēja Latvijā ir tikai lielām firmām kā “Tērvete” vai “Burtnieki”.
Pārmaiņas pieliek punktu
Pirms vairāk nekā 15 gadiem Aizkraukles rajonā bija slaveni tā sauktie “Selgas” zirgi Klintaines pagastā. Tur zirgu fermā par zootehniķi strādāja Mārīte Visocka. 1980. gadā viņa izveidoja jātnieku sporta sekciju, kurā trenētie jaunie jātnieki regulāri piedalījās sacensībās. Turnīrus rīkoja arī Klintainē, kur sabrauca vieni no labākajiem jātniekiem Latvijā.
Pārmaiņas valstī deviņdesmito gadu sākumā pielika punktu daudzām nozarēm, arī zirgu audzēšanai.
“Ka tik nepaliek bagāts”
Mārītes kundze ar rūgtumu atceras, kā deviņdesmito gadu sākumā notika kolhozu īpašumu privatizācija. Arī viņa gribējusi iegādāties zirgus un turpināt ar viņiem strādāt. Taču vietējie laikam baidījušies, lai kāds ar šo nozari nekļūst bagāts, un zirgus pirkt nav atļāvuši. Tā pieredzējusī zirgu audzētāja nonāca Koknesē, kur paju sabiedrība nesen bija uzbūvējusi stalli un sākusi audzēt darba zirgus.
Lai Klintainē izaudzētie sporta zirgi neaizietu bojā, viņu mainīja pret zirgiem no Kokneses staļļiem, un darbu ar sporta zirgiem Mārīte Visocka turpināja tur.
Mācīti sportam
Vēlāk paju sabiedrības staļļus privatizēja jaunjelgavietis Jānis Madelāns un izveidoja zemnieku saimniecību “Brigi”, kurā Mārītes kundze strādā joprojām. Pašlaik saimniecībā ir 15 zirgu. Visi audzēti un mācīti ar domu, ka kļūs par sporta zirgiem.
Mārītes kundze saka: “Sporta zirgu audzēšanā un apmācīšanā jāiegulda liela nauda, taču nekad nevar paredzēt, vai to varēs atgūt. Latvijā zirgu cenas ir ļoti zemas, un ne katru izdodas pārdot ārzemniekiem.”
Bērni mācās jāt
Te darbojas arī vienīgā sporta sekcija Aizkraukles rajonā, kurā var mācīties jāt un lēkt pāri šķēršļiem. Uz šejieni trenēties brauc bērni no Kokneses, Aizkraukles, Madlienas. Sacensībās gan jaunie jātnieki nepiedalās, jo pagaidām saimniecībai nav transporta zirgu pārvešanai. “Brigu” saimnieks ir arī vienīgais, kurš deviņdesmitajos gados Aizkraukles rajonā rīkojis sacensības jātnieku sportā.
“Mākslīgie” izcili skaistuļi
“Brigu” saimnieki var lepoties ar “ārzemniekiem” savā stallī. Pavasarī divi gadi paliks vairākiem jaunzirgiem, kuri dzimuši mākslīgi apsēklotām ķēvēm. Sperma ievesta no ārzemēm, izvēloties pašu labāko.
Steliņģos dīžājas patiešām izcili skaistuļi. Mārīte Visocka atzīst, ka šie būs perspektīvi un izcili dzīvnieki.
Evriks atnes pasaules slavu
Seces pagastā jau divdesmit gadu zirgus audzē Eduards Martukāns. Agrāk viņš par zirgkopi strādāja sovhozā, kur zirgus audzēja slavens vīrs Krišjānis Stenders. Viņš trenējis braucamos zirgus izturībā, un viņa izaudzētais ērzelis Evriks Stenderam atnesis pasaules slavu.
Agrāk Latvijā bieži notikušas zirgu izturības sacensības, kurās piedalījies arī secietis Eduards Martukāns. Tagad tādas vairs nenotiek, jo Latvijā audzē lielākoties sporta zirgus.
“Porkalnu” Gaučo labāko vidū
Jau vairākus gadus Martukāna kungam ir sava saimniecība “Porkalni”, kurā dzimušie kumeļi izaudzēti gan par labiem sporta, gan darba zirgiem. Saimniecībā ir akreditēta šķirnes dzīvnieku ferma, un divdesmit gadu veco ērzeli Gaučo Latvijas zirgu audzētāju biedrības speciālisti šogad atzinuši par labāko braucamo zirgu grupā.
Šādas zirgu izvērtēšanas biedrība rīko divas reizes gadā Tērvetē un “Kleistos” Rīgas rajonā. Vērtē dažāda tipa zirgus, katru grupu pēc saviem kritērijiem. Vēlāk visu informāciju apkopo katalogā. Šīgada katalogā ir arī “Porkalnu” Gaučo. Biedrība sagatavojusi 20 labāko Latvijas ērzeļu sarakstu, ar kuriem lecinot ķēves var iegūt augstvērtīgus kumeļus. Par kumeļiem no šiem ērzeļiem valsts maksā subsīdijas. Tas darīts arī ar mērķi, lai uzlabotu Latvijas šķirnes zirgu ģenētisko fondu un kvalitāti.
Eduards Martukāns saka: “Šogad beidzot esam pievārējuši milzīgo birokrātiju, lai par zirgu audzēšanu varētu saņemt valsts atbalstu. Tas prasījis daudz laika, naudas un arī nervu. Taču subsīdijas būs atspaids saimniecībai, jo tikai ar zirgkopību, bez papildus ienākumiem vai valsts atbalsta, izdzīvot nevar.”
Cenas desmit reižu zemākas nekā ārzemēs
Martukāna kungs rāda bukletu par kādu zirgu izsoli Vācijā pagājušā gada septembrī. Zemākā cena, ko tajā atradām, ir 4,5 tūkstoši eiro (apmēram 2,5 tūkstoši latu) par kādu četrus mēnešus vecu kumeļu. Latvijā vidējās zirgu cenas ir aptuveni desmit reižu zemākas par šo izsolē uzrādīto zemāko cenu.
Izdevumi viena zirga uzturēšanai mēnesī ir aptuveni 150 latu. Ja pašam zirgaudzētājam nav tiešo kontaktu ar pircēju un dzīvnieks jāatdod uzpircējam, nav iespējams atgūt zirgā ieguldīto naudu.
Nav laika meklēt kontaktus
Taču diemžēl zirgaudzētājiem nav laika meklēt šos kontaktus, jo pašiem fermā jātiek ar visu galā. Nav jau arī tādu iespēju. Kādreiz Latvijā notikušas plašas zirgu izsoles, kur sabraukuši pārdevēji un pircēji no visas plašās Padomju Savienības. Pēdējā izsole notikusi astoņdesmito gadu beigās. Tagad tādu vairs nav, tikai dažas lielākās Latvijas saimniecības izsludina savu zirgu izsoli, kur var aizbraukt apskatīties, ko citi piedāvā.
“Porkalnos” ar visiem darbiem tiek galā paši saimnieki — Eduards un viņa sieva Ligita. Martukāniem ir trīs pieauguši bērni, kuri jau devušies savā dzīvē. Par zirgkopību lielāka interese ir vecākajam dēlam Vilnim, kurš ir liels palīgs.
“Lielkažokos” sadzīvo zirgi, govis un suņi
11 zirgu ir Skrīveru pagasta piemājas saimniecībā “Lielkažoki”. Par kuplu dzīvnieku un mājlopu saimi rūpējas Sarmīte Strazdiņa ar vīru, kurš gan strādā algotu darbu, četriem bērniem un vēl palīgiem.
Strazdiņu saimniecība patiešām ir liela, jo Sarmītei ļoti patīk dzīvnieki. Iztikai kūtī ir 12 slaucamu govju, jaunlopi, sivēnmāte, domāts pirkt arī gaļas liellopus. Stallī zirgi pašas priekam un arī pārdošanai, bet mājās desmit suņu, kuri “Lielkažokos” nonākuši dažādi — viens pirkts, cits pieklīdis, vēl kāds atgriezies no saimnieka, kuram pārdots. Divi rotveileri, trīs dogi, trīs vilku sugas suņi, dobermanis un jauktenis labi sadzīvo ar pārējo saimi.
Neprasmīgam saimniekam dzīvnieki iet bojā
Kad Skrīveros likvidēja saimniecību, cilvēki vai kāvās, lai par pajām iegūtu zirgus. Skaitījās lepni, ja kūtī bija zirgs. Taču, ja šis dzīvnieks nonāk neprašas rokās, viņš var iet bojā. Tā notika ar ļoti daudziem dzīvniekiem, kurus skrīverieši izcīnīja par pajām.
Strazdiņiem izdevās atpirkt daļu šo zirgu, tāpat kā privatizēt saimniecības zirgu fermu, kur viņi saimnieko joprojām.
Par sportu tikai atmiņas
Pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas, kur Sarmīte ieguva zootehniķes profesiju, jaunā meitene atnāca strādāt uz Skrīveru izmēģinājumu saimniecības zirgu fermu. Vadīja jātnieku sporta sekciju.
Vēl 1991. un 1992. gadā aktīvi nodarbojās ar sportu, vai katru nedēļas nogali ar audzēkņiem devās uz sacensībām. Taču tagad par to visu palikušas tikai atmiņas. Abi ar vīru ir jātnieki, tāpēc savā saimniecībā paši apmāca, iejāj un iebrauc zirgus.
Mežoņus netur
Sarmīte atceras: “Kādreiz zirgus, ar kuriem netika galā citi, atdeva apmācībai man. Bija liels gandarījums, ja izdevās savaldīt kādu mežoni, taču, strādājot ar tādiem zirgiem, gūts arī daudz traumu. Tāpēc tagad savā saimniecībā neturam zirgus ar sliktu raksturu. Pārdodot tādu dzīvnieku, celsim neslavu sev un nevaram riskēt arī ar pircēja veselību.”
Sarmīte atzīst, ka šobrīd zirgkopības nozari “Lielkažokos” uztur no piena lopkopībā iegūtās naudas. Taču atteikties no zirgiem viņa nespēj. “Nezinu nevienu zirgkopi vai zirgu audzētāju, kuram mājās nebūtu kaut viens zirgs. Kā daudzi nevar iztikt bez kafijas tases no rīta, tā kārtīgs zirgkopis nevar iztikt bez zirgiem,” saka Sarmīte.
Magnuss strādā policijā
“Lielkažoku” zirgi ir labi gan sportā, gan darbā. Arī paši saimnieki daudzos lauku darbos izmanto zirgus. Priecājas, ja izdodas kādu labi pārdot. Viņi piedāvā zirgus arī dažādām izklaidēm — izjādēm, izbraucieniem ratos, atsperratos vai kamanās. “Lielkažoku” zirgi vizinājuši Salavecīšus, ķekatniekus, Aizkraukles pilsētas svētku dalībniekus un daudzus citus.
No šīs saimniecības nākušie zirgi arī sportā sasnieguši labus panākumus. “Lielkažokos” audzētais zirgs Meridiāns mīt Somijā un veiksmīgi startē “VOLVO” kausa izcīņas sacensībās.
Zirgs Magnuss strādā policijā Rīgā. Cilvēku uzmanību vienmēr piesaista arī raibā ķēve Goba un viņas meita Maģija, kuras parasti izmanto izklaidēs, jo abas izskatās ļoti eksotiski.
Kurmenē audzē Zviedrijas rumakus
Nopērkot Kurmenē bijušo kolhoza stalli, pirms diviem gadiem ārzemju latviete no Zviedrijas Rūta Slokenberga ierīkoja tur zirgu fermu. No šīgada oktobra saimniecība Uzņēmumu reģistrā ierakstīta kā “Zviedru Birzes Zirgi”. Fermas vietas nosaukums ir “Birzes”, bet vārds “zviedru” pieminēts, lai cilvēki zinātu, ka te audzē zviedru izcelsmes zirgus.
Rūtas kundze pēc profesijas ir psiholoģe un strādā Stokholmas universitātē, bet zirgu audzēšana jau sen ir viņas vaļasprieks. Saimniecībā vienmēr bijuši 3—6 zirgi. Taču, kad Rūtas kundzes vīrs pārcēlās uz dzīvi Latvijā, kur sāka strādāt Rīgas Ekonomikas augstskolā, saimniece viena ar zirgiem galā vairs netika. Tāpēc meklēja palīgus un atrada tos arī Latvijā.
Meklē stalli tuvāk Rīgai
Rūta Slokenberga ar Dzintru Puriņu, kura tagad ir Rūtas kundzes pilnvarotā persona, iepazinās latviešu dziesmu svētkos Zviedrijā. Atklājās, ka abām kundzēm ir kopīgas intereses — zirgi. Deviņdesmito gadu sākumā no Zviedrijas uz Latviju, Allažiem, kur strādāja Dzintra Puriņa, atceļoja pirmie Rūtas kundzes zirgi. Tur viņiem bija pārāk maz vietas, tāpēc kādu laiku zirgi mitinājās Ropažos, tad Litenē, līdz Rūta Slokenberga nolēma iegādāties savu stalli, kurš būtu tuvāk Rīgai.
Dzintra Puriņa viņai ieteica stalli Kurmenē. “Savlaik strādāju Vidzemes ciltslietu stacijā, kur pārraudzījām desmit rajonu, tajā skaitā toreizējo Stučkas rajonu. Zināju, ka Kurmenē ir zirgu stallis. Saimniecība toreiz bija vāja, bet ferma bija būvēta speciāli zirgiem. Diemžēl nekvalitatīvi, sekas šobrīd ļoti izjūtam,” saka Puriņas kundze.
Ne tikai vaļasprieks
“Zviedru Birzes Zirgu” saimniecībā pašlaik ir 21 zirgs, vēl vairākus trenē Zviedrijā.
Rūtas kundzei zirgu audzēšana nav tikai vaļasprieks, tas ir kas vairāk. Viņa savā saimniecībā cenšas izaudzēt labus sporta zirgus. Tāpēc tas prasa ļoti lielu uzmanību un rūpību. Nevar tikai pamest zirgam priekšā siena klēpi un sauju auzu. Jādomā par veselīgu un pilnvērtību uzturu, minerālvielām piebarošanai, piemērotu mitekli un pastaigām svaigā gaisā.
Kurmenes fermā ar zirgu apmācību pagaidām nenodarbojas, jo Latvijā grūti atrast labu treneri. Tāpēc zirgiem treneri nolīgst Zviedrijā.
Kļūst par čempionu
Ir arī rezultāti. Rūtas Slokenbergas izaudzētais zirgs Cord De Son, kurš jau pārdots, Austrālijā piecus gadus vecu jaunzirgu grupā kļuvis par pasaules čempionu. Latvijā parasti zirgam min tikai īpašnieku, bet pasaulē pieņemts nosaukt arī audzētāju, jo tieši no viņa atkarīgi zirga panākumi. Pirmkārt, to nosaka pareiza vecāku izvēle, audzēšana un kopšana. Arī zviedri ļoti lepojas ar šo sasniegumu, jo parasti pasaules līmeņa sacensībās uzvarējuši vācu zirgi.
Čempiona māte ķēve Rassa Sine šobrīd mitinās stallī Kurmenē. Arī citi viņas bērni ir perspektīvi.
Nākamā gada sākumā Kurmenes pagastā, saimniecībā “Ezernieki”, kura pieder Raimondam Krūmiņam un viņa ģimenei, ierīkos vēl vienu stalli. Pagaidām to būvē, iegādāti arī zirgi, taču uz Kurmeni viņus vedīs, kad stallis būs pilnībā pabeigts.
Sasniedzams sapnis
Tā kā ar zirgu audzēšanu Latvijā lielākoties nodarbojas nelielas saimniecības, ir maz labu treneru, nav treniņu manēžu, jaunā jātnieku paaudze vēl tikai aug, Latvijas zirgi pagaidām nevar sacensties ar tiem, kuri nākuši no zirgu audzētājām lielvalstīm. Labi iestrādāto sistēmu sagrāva arī varas maiņa, un nu zirgu audzētājiem viss šajā nozarē jāsāk no nulles.
Taču, redzot zirgu audzētāju entuziasmu, optimistisko skatu nākotnē un vēlmi attīstīt šo nozari, varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad arī Latvijas zirgi sasniegs pasaules līmeni.
