Trīs Latvijas augstskolu profesori vērsušies Satversmes tiesā, apstrīdot Augstskolu likumu.
Trīs Latvijas augstskolu profesori vērsušies Satversmes tiesā, apstrīdot Augstskolu likumu. Tajā noteikts vecuma cenza — 65 gadi, kurus sasniedzot par profesoru vai docentu strādāt nedrīkst. Sirmie profesori uzskata, ka tādējādi pārkāptas viņu cilvēktiesības. Viņi šo normu pat pielīdzina latviešu tautas pasakai par vectētiņu, kuru aizved uz mežu un pamet.
Būtībā šos kungus var saprast — viss mūžs veltīts darbam, bet nu, kad kļūsti vecs, nevienam vairs neesi vajadzīgs. Taču rungai ir divi gali: tajā pašā laikā Latvijā ir gados jauni, daudzsološi speciālisti, kuri spiesti meklēt darbu ārzemēs. Varētu strādāt pašu mājās, bet tas nav iespējams — vecie savos krēslos “iekrampējušies” un projām neiet. Kaut ar varu dzen!
Līdzīga situācija ir ne tikai augstskolās, kur par profesoru tiešām var strādāt tikai ļoti izglītots cilvēks un reizēm nav kas viņu aizstāj. Tāpat notiek arī skolās, kur bērnus pat varētu mācīt augstāko izglītību ieguvis jauns pedagogs, kam visa dzīve vēl priekšā.
Kādas Aizkraukles rajona vidusskolas absolvents, jauns pedagogs, reiz stāstīja, kā savā bijušajā skolā meklējis darbu. Viņš izskolojies par vēsturnieku un lūdzis, lai rod iespēju kaut pusslodzes darbam. Atteikts, jo vēstures skolotāja, vairākas slodzes sagrābusi, ne ar vienu nevēloties dalīties. Tas nekas, ka lielajā skolā vēsturi māca tikai viņa viena un ka dara to jau desmitiem gadu. Savulaik mācījusi gan jaunā pedagoga vecākus, gan viņu pašu. Nu sirmā kundze, ar veselības problēmām cīnoties, skolo viņa bērnus, par atpūtu nedomājot. Skaidrs, ka darba kvalitāte ne tuvu nav tāda, kāda būtu jaunam, mūsdienīgi domājošam cilvēkam. Vai tas ir profesionālais fanātisms vai alkatība?
Kā Augstskolu likumā paredzēts, reiz katram jāaiziet. Vajadzētu to attiecināt arī uz skolām. Citādi daudzi cilvēki paši nesaprot, ka viņiem laiks atpūsties.
