Viens no efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanai ir mācību gada pagarināšana. Kā pretargumentus, protams, var iedomāties iespējamo bezdarbu “pāri palikušajiem” skolotājiem un skolotāju pretošanos atvaļinājuma samazināšanai.
Viens no efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanai ir mācību gada pagarināšana. Kā pretargumentus, protams, var iedomāties iespējamo bezdarbu “pāri palikušajiem” skolotājiem un skolotāju pretošanos atvaļinājuma samazināšanai.
Pēdējā laika publikācijās par izglītību aplūkotais problēmu loks ir aptuveni šāds: skolām un pašvaldībām trūkst naudas, tām uzkrauts par daudz atbildības skolu uzturēšanā utt. Viens no paņēmieniem, kā uzlabot finansiālo situāciju, ir efektīvi lietot esošos līdzekļus. Mūsu valsts izglītības budžetu iespējams optimizēt, ņemot vērā izglītības pakāpju specifiku. Viens no efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanai ir pagarināt mācību gadu.
Pirms vairākiem gadiem ministrs Māris Vītols nesekmīgi mēģināja pagarināt mācību gadu, toreiz bija ļoti liela pretestība, un kopš tā laika šo risinājumu vairs nepiemin. Tomēr mācību gada pagarināšana sniegtu būtisku finansiālu uzlabojumu. Tas gan vairāk attiektos uz valsts finansējuma daļu, respektīvi, skolotāju algām, mazāk — uz pašvaldību finansējumu (skolu uzturēšanu un izglītības procesa nodrošināšanu). Šai idejai ir vairāki būtiski “par”, savukārt “pret” argumenti valsts izglītības politikas kontekstā ir salīdzinoši vāji.
Mazāk pārslogoti skolēni un skolotāji
“Par” argumenti. Tā būtu esošo līdzekļu efektīva izmantošana, pagarinot mācību gadu par trim nedēļām (tas varētu ilgt līdz Jāņiem). Vairumā Eiropas valstu vidējais mācību gada garums ir desmit mēnešu. Latvijā līdzšinējos deviņos mācību mēnešos iekļautais noteiktais stundu skaits izstieptos garākā laika posmā, tādējādi samazinot vidējo stundu skaitu nedēļā. Tas nozīmē, ka samazinātos skolotāju slodžu skaits, līdz ar to arī izmaksājamo algu kopsumma mēnesī. Vienlaikus tā ir arī reāla iespēja esošajā budžetā paaugstināt algas tiem skolotājiem, kuri turpinās darbu skolā.
Pagarinot mācību gadu, samazinātos slodze arī skolēniem. Stundu skaits saglabājas iepriekšējais, un tas nozīmē, ka tiktu risināts skolēnu pārslodzes jautājums, un kādu dienu bērniem somā būtu jānes arī par vienu grāmatu mazāk.
Tuvojoties vasarai, parasti ļoti saasinās “ielas bērnu” problēma, jo vecākiem nav kur bērnus likt. Labāk taču, ka viņi tajā brīdī ir skolā, nevis uz ielas “atpūšas”.
Savs ietaupījums būtu arī pašvaldībām — skolas elektrības un siltuma izmaksas ietaupītos par dažām stundām nedēļā ziemas tumšajā periodā. Pie tam pašvaldībām vasarā būtu jātērē mazāk līdzekļu bērnu atpūtas nometņu organizēšanai.
Kavēkļi — bezdarbs un īsāks atvaļinājums
Kā pirmo “pret” argumentu jāmin iespējamo bezdarbu “pāri palikušajiem” skolotājiem, bet, iespējams, vislielāko pretestību izraisītu tas, ka reāli samazinātos skolotāju atvaļinājums. Šobrīd tas “uz papīra” ir divi mēneši, bet reāli — trīs (atskaitot skolotājus, kuri darbojas eksāmenos). Atvaļinājums samazinātos līdz reāliem diviem mēnešiem, un tieši šī problēma arī ir pamatā lielajam sašutuma un emociju vilnim, kas noslāpēja iepriekšējo mēģinājumu ieviest skolas gada pagarinājumu. Cilvēciski skolotājus var saprast, taču ekonomiski tas ir absurds.
Teorētiski iespējama situācija, ka pedagogu skaitu nesamazina, bet katram skolotājam proporcionāli jāstrādā mazāku stundu skaitu nedēļā. Tomēr tas nebūtu labākais risinājums, jo uzspiests slodzes samazinājums ir nedemokrātisks un nedod katram iespēju strādāt un nopelnīt tik, cik viņš spēj. Skolas vadība, skolēni un vecāki ir ieinteresēti, lai skolā strādātu labākie skolotāji.
Var strīdēties arī par to, ka, ietaupot noteiktu naudassummu, valsts to iedos kādai citai jomai, nevis izglītībai, un no šīs reformas nebūs nekādas finansiālas jēgas un uzlabojuma tieši izglītībai. Ņemot vērā, ka izglītības budžets valstī tomēr pieaug ar katru gadu, būtu aktīvi jāraugās, lai šī politika mērķtiecīgi turpinās.
(www.politika.lv)
