Laikam jāsāk ar atzinumu — kad es augu, tā nebija.
Laikam jāsāk ar atzinumu — kad es augu, tā nebija.
Trešdien visu rīta cēlienu uz mūsu darbavietu zvanīja bērni. Ne jau tāpēc, ka viņiem ko vajadzētu. “Lattelekom” piedāvāja taksofona pakalpojumu “Maksā zvana saņēmējs”. Bērni tracināja cilvēkus, noslogoja līniju un atņēma dārgo laiku, kura gada beigās nekad nepietiek.
Nezinu, kas bija zvanītāji. Kad lūdzām nosaukt vārdu, klausulē atskanēja divi vārdi: “Aiga” un “Jankovskis”.
Ja nu te rakstīto lasa bērnu vecāki, kurus tā sauc, vai tie ir viņu bērnu draugi, pastāstiet viņiem, kāpēc nevajadzētu blēņoties ar tālruni.
Pastāstiet arī, kā jāuzvedas sabiedriskajās vietās. Pirms dažām dienām iegāju konditorejā “Meduslācis”. Tur pirms manis “iegāzās” bariņš bērnu no mūzikas skolas. Viņi kliedza, bļāva, skaļi smējās, viens otru apcēla, grūstīja. Pārdevējām bija neērti aizrādīt, tāpēc to izdarīju es. Laikam jau nevajadzēja. Uzzināju, cik “skaistus” lamuvārdus bērni zina.
Vecāki, attopieties! Vai savā aizņemtībā esat ievērojuši, par kādiem cilvēkiem aug jūsu bērni? Var jau būt, ka mājās viņi ir pieklājīgi, klusi un mierīgi, bet uz ielas?
Protams, laiki mainījušies. Jauni laiki, jaunas iespējas, cits dzīves ritms. Bērns nelaidīs vecāku cilvēku apsēsties sabiedriskajā tranportā, nesveicinās kaimiņus un klaji smiesies par to, kam ikdienā ir kāda vērtība.
Lai nedomātu, ka esmu veca večiņa, kura to vien tik zina, kā pukoties, varu atklāt, ka man ir 26 gadi. It kā nebūtu tik daudz, lai nesaprastu jaunatni, bet dažubrīd šķiet, ka nevaru un negribu saprast.
No redakcijas. Šī vēstule ir anonīma, tomēr “Staburags” nolēma to publicēt, jo minētās problēmas daudziem lasītājiem ir aktuālas.
