Marta un Imants Anšanci saimnieko Kurmenes pagastā, kur individuālajam uzņēmumam “Vērdiņi” pieder neliels veikaliņš. Viņi gan sevi par īstiem uzņēmējiem neuzskata.
Marta un Imants Anšanci saimnieko Kurmenes pagastā, kur individuālajam uzņēmumam “Vērdiņi” pieder neliels veikaliņš. Viņi gan sevi par īstiem uzņēmējiem neuzskata.
“Ja varētu, es tomēr darītu kaut ko sirdij tuvu, piemēram, zīmētu vai šūtu,” saka Marta. Anšancu ģimenē aug četri bērni, jaunākajai atvasītei un vienīgajai meitiņai Tīnai Karīnai ir tikai trīs gadi.
Pārdod pašceptas kūkas
Agrāk Marta un Imants audzējuši lopus. “Žāvējām cūkgaļu un vedām uz tirgu pārdot, bet šis bizness kļuva nerentabls,” stāsta Marta. “1994. gadā, kad sākās uzņēmumu “bums”, arī mums vajadzēja domāt, kā uzturēt kuplo saimi. Nolēmām dibināt savu uzņēmumu un atvērt veikalu. Atceros, kā cēlos sešos no rīta un cepu kūkas un smalkmaizītes. Nelielā telpā blakus kultūras namam mums bija mazs veikaliņš, kurā kūkas pārdevu. Kāds prieks bija, ka ik dienu jau pāris stundās viss mans cepums bija izpirkts!”. Vēlāk Anšanci iekārtojuši veikalu daudzdzīvokļu mājā.
“Bizness mums ir tikai izdzīvošanai,” stāsta Marta. “Nejūtam, ka naudas būtu vairāk nekā pārējiem. Kredītu baidāmies ņemt, jo diez vai varēs nopelnīt tik daudz, lai to atdotu. Reizēm māc pesimisms — prasības lielas, bet nav naudas, lai visas izpildītu. Daudz ko nezinām, un šobrīd nav nevienas iestādes, kura uzņēmējiem reāli palīdzētu ar padomu, nevis tikai sodītu.
Gadās brīži, kad rokas nolaižas, piemēram, kad apzaga veikalu. Reizēm šķiet, ka biznesā zaudējumu vairāk nekā ieņēmumu, jo cilvēkiem laukos ir maza pirktspēja. Arī par attīstību nereāli domāt. Tajā pašā laikā negribas arī visu pamest, ja neesi drošs, vai vietā būs kas cits, ko darīt.”
Vēlas darbu sirdij
Marta nākusi no Tukuma puses, kopš 16 gadu vecuma strādājusi skaistā un radošā profesijā — par dekoratīvo izstrādājumu audēju. “Tas bija darbs sirdij, radošs un daudzveidīgs,” atzīst Marta. “Biznesā tomēr labi nejūtos, jo man vajag kaut ko radīt.” Marta mājās labprāt šuj gan sev un ģimenei, gan citiem. Tas viņai patiešām izdodas — par to pārliecinos, kad Marta rāda pašas šūto mēteli.
“Mēs neesam skopi, tik ļoti gribas palīdzēt cilvēkiem,” atzīst uzņēmēja sieva. “Vedot no Rīgas preces veikalam, Imants neatsaka par pašizmaksas cenu kādam atvest, ja ko palūdz. Kad kāzām gatavojās mūsu veikala pārdevēja, pašuvu viņai skaistu kleitu, izveidoju frizūru. Par viņas sajūsmu lielāks prieks nekā par veikalā nopelnīto latu!”.
Pelna kabatasnaudu
Anšanci biznesa lietas cenšas apspriest kopīgi, neko neizlemj vienpersoniski.
Bērniem ģimenes biznesā ir iespēja arī nedaudz nopelnīt, jo par darbiem, kuri dod peļņu, vecāki maksā. “Pagājušajā vasarā iegādājāmies nelielu lauku mājiņu, tur siltumnīcā audzējam gurķus tirgum. Dēli palīdz un nopelna sev kabatasnaudu. Puikām stimuls strādāt, un patīkami klausīties, kā viņi spriež: varbūt nākamgad varam audzēt arbūzus, arī ar pupām varot labi nopelnīt,” stāsta Marta.
“Bērnus cenšamies audzināt tā, lai viņi apzinās naudas vērtību. Visu jānopelna, un bērni to zina. Manuprāt, svarīgi bērniem iemācīt arī patstāvību. Ēst gribi? Te ir kartupeļi, gatavo pats! Nevar visu mutē ielikt, jāmācās pašiem saimniekot.”
Puikas aug gana apsviedīgi. Marta atceras, ka reiz vecāku prombūtnē jaunākais dēls pārsitis galvu. Vecākie brāļi sazvanījuši feldšeri, un, kad atgriezušies vecāki, mediķe jau šuvusi zēnam rētu. “Dēliem patīk, ka esam mājās, jo tad viņi zina, ka viss kārtībā,” atzīst Marta.
* * *
Jaunā sieviete ilgojas pēc sajūtas, ka naktī vari mierīgi gulēt — nav jādomā par veikalu, naudas lietām un nepaveiktajiem darbiem. Uzņēmējiem atpūtas nav, un ar tādu realitāti jāsadzīvo. “Tik ļoti gribētos arī mācīties. Ceru, ka reiz šo sapni piepildīšu,” piebilst viņa.
