14. novembra “Staburagā” izlasīju rakstu “Miera nav pat kapos” un apstulbu — kā var apmelot strādīgu cilvēku?
14. novembra “Staburagā” izlasīju rakstu “Miera nav pat kapos” un apstulbu — kā var apmelot strādīgu cilvēku?
Seces Jauno kapu pārzini Moniku Ezerosi pazīstu kopš bērnības. Zinu, ka viņai bija smagi jāstrādā un ka viņa necieš netaisnību. Sliktās veselības dēļ jau vairākus gadus neesmu kapos bijusi, tikai no paziņām dzirdu, ka Monika Jaunos kapus sakopusi godam. Tomēr ir slinki cilvēki, kuri atkritumus vienkārši uzmet uz kapu vaļņa vai saslauka uz citām kapu kopiņām. Kamēr vēl spēju staigāt, vienmēr dusmojos uz cilvēkiem, kuri lapas un gružus knapi iznes no kapiem un izmet tieši pretī kapu vārtiem. Pagasta padome rīkoja talkas, ar buldozeru nostūma mēslu kaudzi krūmājā, bet sliņķi ar skubu atkritumus atkal meta iepretim kapu vārtiem.
Jaunajos Seces kapos daudziem mirušajiem nav neviena dzīva tuvinieka. Katra godīga cilvēka pienākums būtu nolikt kādu ziediņu šo aizgājēju dusas vietā. Daudziem kapiem košumkrūmi un puķu ceri tāpat ir pārāk sakuplojuši, tie jāsadala, lai labāk augtu.
Nesavtīgs cilvēks piedāvās šos dēstus, kam to nav, un neizgāzīs mēslu kaudzē. Nu septiņi cilvēki, kuri esot secieši, uzrakstījuši nepatiesu sūdzību, slēpjas aiz mājas stūra un lūr, kas notiks! Par taisnību vajag runāt atklāti, tikai melot var slēpjoties. Secē daudzi bezjēdzīgi dzer, slinko, zog, nu arī apmelo godīgu cilvēku.
Monika, nepārdzīvo! Godīgs cilvēks strādā, viņam nav laika klačoties. Ja kāds to dara slēpjoties, viņš ir šo laiku nelaimīgais “smadzeņu” slimnieks. Neviens taču nav žēlojies par to, ka kapos sarīko dzeršanu, zog ziedus, apgāna kapus, bet gan par to, ka Monika Ezerose mīl sakoptību un aizrāda, ka kapsētā jāuzvedas ar cieņu pret aizgājējiem.
