Skrīveriete Rasma Pētersone dzīvo kaimiņos Andreja Upīša memoriālajai mājai. Bērnībā viņa tikusies ar rakstnieku visai neparastos apstākļos –– mēģinot izdzīt vistas no Upīša dārza.
Skrīveriete Rasma Pētersone dzīvo kaimiņos Andreja Upīša memoriālajai mājai. Bērnībā viņa tikusies ar rakstnieku visai neparastos apstākļos –– mēģinot izdzīt vistas no Upīša dārza.
–– Starp mūsu mājām tolaik kārtīga žoga nebija, –– atceras Pētersones kundze. –– Tikai nostieptas dzeloņdrātis. Biju maza meitene, man vajadzēja uzmanīt, lai mūsu vistas neieklīstu Upīša dārzā, viņpus sētas bija labības lauciņš, un vistas uz to bija kā uzburtas.
Upīts uz Skrīveriem atbrauca reti. Reiz pamanīju sētā viņa melno automašīnu. Kamēr apbrīnoju to, vistas piemirsās. Pēkšņi pamanīju, ka klukstes jau labu gabalu labībā un knābā vārpas. Nācās līst cauri dzeloņdrātīm un dzīt putnus atpakaļ. Taču vistas skrēja nevis mājup, bet arvien dziļāk dārzā, es brēkdama vistām pakaļ. Mums bija nejauks gailis, no kura ļoti baidījos.
Rakstnieks, dārzā atlaidies šūpuļkrēslā, lasīja avīzi. Kliegdama uz vistām, teju uzskrēju virsū krēslam. Upīts paskatījās uz mani un teica: „Nu, nekas, meitēn, nekas! No gaiļa jau viss ir cēlies!”. Vairāk nelikās zinis.
Vēlāk par šo notikumu pieaugušie daudz runāja.
Otro reizi ar Upīti satikos, kad Skrīveros svinēja viņa dzimšanas dienu. Es strādāju kultūras namā. Laiks bija auksts. Kultūras namā bija septiņas krāsnis, taču atveda svaigi cirstu bērza malku, un krāsnis tikai kūpēja, bet siltumu nedeva.
Bija paredzēta izrāde „Zaļā zeme”. Atbrauca teātra administrators. Lamājās, taču izdarīt neko nevar.
Zālē bija bojāta grīda un koka krēsli. Nezin no kurienes atveda sarkanu grīdceliņu. Dabūjām arī lielu mīksto krēslu, kurā Upītim sēdēt.
Noteiktais laiks bija klāt, taču Upīts nebrauca. Beidzot ar lielu kavēšanos viņš ieradās. Ar grūtībām izkāpa no automašīnas. Tikko ieslēdza visus prožektorus, kultūras namā nodzisa elektrība. Viss tumšs, pat sveču nebija. Kāds laiciņš pagāja, līdz elektrība atkal iedegās.
Aktieri spēlēja lieliski, taču pēdējā cēlienā ievēroju, ka Upīts aizsnaudies. Pēc tam esot bijis liels rauts.
