2002. gada 29. augusts, ceturtdiena. Šodien jau otrā diena, kopš neesmu lietojis, bet vēl ir tikai rīts… Ak Dievs, cik lēni velkas laiks!
2002. gada 29. augusts, ceturtdiena
Šodien jau otrā diena, kopš neesmu lietojis, bet vēl ir tikai rīts… Ak Dievs, cik lēni velkas laiks! Kaut būtu pagājis gads vai divi un man uz heroīnu nemaz vairs negribētos skatīties.
Sāp, man viss sāp. Jau atkal liekas, ka neizturēšu. Ārprāts! Ja man kāds tagad iedotu šļirci un pulverīti, es taču neatteiktos, skaidri to zinu. Bet māte mani šodien ieslēgusi — viņa laikam domā, ka tādā veidā ar šo problēmu ātrāk tiks galā. Tēvs vairs nedod naudu. Varbūt tā arī labāk, citādi jau vakar būtu nopircis devu.
Bezcerīgi. Mana dzīve ir mēsls (“pateicoties” tikai un vienīgi man pašam).
Kļūst arvien sliktāk, nevaru vairs parakstīt.
2002. gada 20. septembris, piektdiena
Aizvakar atkal “dūros”. Satiku Edgaru, viņš piedāvāja iet līdzi — nezinu, kāpēc gāju, laikam gribēju aizmirsties. Bet tā vietā nakts vidū attapos kaut kādā svešā kāpņutelpā kopā ar vēl dažiem “domubiedriem”. Gribēju iet prom, taču bija jau par vēlu — mājas iedzīvotāji bija izsaukuši policiju, kura tieši tobrīd ieradās. Visu nakti pavadīju iecirknī, nākamajā dienā pakaļ atbrauca tēvs un kārtējo reizi samaksāja diezgan prāvu naudassummu, lai varētu savākt savu dēlu. Vakarā abi ar māti sarīkoja man pamatīgu skandālu.
Jūtos kā sīkās skaidiņās sarīvēts, un katra no tām bezgalīgi sāp, sāp un sāp…
2002. gada 2. novembris, sestdiena
Kādā grāmatā atradu šādus Imanta Ziedoņa vārdus: “Arvien biežāk iedomājos mākoni ar sidraba maliņu. Every cloud has a silver lining. Ak Dievs, cik daudz tas man nozīmē! Tu pat vari būt nepieticīgs un palīst zem tāda mākoņa kā zem viegla dūnu pēļa un ieritināties pie eņģelīšiem.”
ES ESMU NEPIETICĪGS!
Manā dzīvē valda miers — valda tādēļ, lai pēc laika atkal izzustu. Bet pagaidām es par to nedomāju, jo te, zem mākoņa, kopā ar eņģeļiem man ir tik labi…
Aija Andžāne, Neretas vidusskolas 12. klases skolniece
