Cik tas bija jautri, kad ballītēs puiši mani lūdza dejot, kopā gājām šo to iedzert, pat iemācījos smēķēt. Tas bija tik forši un stilīgi! Savā klasē es biju vienīgā, kura to darīja. Man tas šķita tik izcili un izklaidējoši.
Cik tas bija jautri, kad ballītēs puiši mani lūdza dejot, kopā gājām šo to iedzert, pat iemācījos smēķēt. Tas bija tik forši un stilīgi! Savā klasē es biju vienīgā, kura to darīja. Man tas šķita tik izcili un izklaidējoši. Visi prasīja, kā tas ir. Es tikai atvairījos ar lakoniskām frāzēm: “Pati pamēģini, tad jau redzēsi!”. Man parādījās arī puisis, viņam vienmēr bija mašīna, mēs braucot bieži apšļakstījām ar dubļiem klases labās meitenes. Kā es viņu apbrīnoju.
Es beidzu pamatskolu ar vidējām atzīmēm un īpaši ar to nelepojos, mani priecē vecāku atbalsts un slavinājumi par pacietību un sūro darbu, ko ieguldīju izglītības iegūšanai. Vidusskolā nekas īpaši nemainījās. Vienpadsmitajā klasē iepazinos ar brīnišķīgu meiteni, viņa mūsu skolā bija jauniņā. Mana pirmā mīlestība, gaišs un tīrs cilvēciņš bez netikumiem un īpašām tieksmēm pēc materiālā labuma. Tā mēs vakaros kopā mācījāmies, mūsu domas reizēm kliedēja jūtu uzplūdi. Vecākiem viņa patika, mūsu laiks kopā bija jaunas dzīves sākums, man likās, ka apgūt sarežģītas lietas kļuva vienkāršāk, un nekas vairs nebija par grūtu. Es biju laimīgs!
Atceros, kad draugs man pirmo reizi atveda narkotikas: “Kaut kas jauns — super!”. Tā nu tāds bariņš izmēģinājām mūsu vēniņas. Sajūta bija neaprakstāma, viss šķita tik nesvarīgs, it kā manī būtu iemiesojies neaprakstāms spēks. Es spēju lidot mākoņos, ja vēlējos, un es tik tiešām to vēlējos. Tā tas kļuva par ieradumu un pat skolā ļāva relaksēties. Pat neatminos, kad manas sekmes jau bija tikai viduvējas, māte bieži raudāja, tēvs sāka dzert, bet man bija savi “seansi”, kad es nebiju šajā problēmu pilnajā pasaulē. Man bija labi!
Divus gadus pēc vidusskolas beigšanas, tas ir, augstskolas trešā kursa sākumā (iestājos prestižā augstākās izglītības iestādē), apprecējos ar to pašu burvīgo būtni, kuru satiku jau pirms laiciņa. Īrējām divistabu dzīvoklīti, paralēli skolai piestrādāju mazā apavu veikaliņā, samaksa bija normāla, izdzīvot varēja. Vēl pēc gada mēs jau bijām trīs.
Neatceros, pēc cik ilga laika, bet mani ievietoja narkoloģijas centrā, man tur nebija nekā: ne draugu, ne narkotiku, pat cigaretes nedeva. Ienīdu māti (tēvs bija nosities, braukdams alkohola reibumā — es tolaik nedēļu dzīvoju pie drauga, jauns pievedums, bija jāizmēģina), jo viņa mani pameta tajā bezpajumtnieku un nenormālo iestādē. Es taču biju viņas meita. Draugam pēc nedēļas jau cita bija pieglaudusies pie sāniem, bet es taču viņu mīlēju, vismaz viņa mašīnu un tos vakarus ar šļirču izvirdumiem. Pa kuru laiku māte kļuva tik veca? Vai tiešām jau tik ilgi? Esmu narkomāne, kā es līdz tam nonācu? Man izkrīt mati, zili riņķi zem acīm, iekritušajās acīs nav dzīvīguma, tās ir kā no stikla, rokas ir sietiņš.
Sanita Zirdziņa, Neretas vidusskolas 12. klases skolniece
