Nesenajā Latvijas Valsts prezidentes vizītē Aizkraukles rajonā nebiju ne sagaidītājs, ne tikšanās dalībnieks, tomēr dažus secinājumus par šīs vizītes rezultātiem gribu izteikt.
Nesenajā Latvijas Valsts prezidentes vizītē Aizkraukles rajonā nebiju ne sagaidītājs, ne tikšanās dalībnieks, tomēr dažus secinājumus par šīs vizītes rezultātiem gribu izteikt.
Manuprāt, prezidente tā arī neredzēja vienkāršo rajona iedzīvotāju patieso iztikšanu. Kā rakstīja “Staburags”, ieradusies Seces pagastā ar pusotras stundas nokavēšanos, sasveicinājusies ar pašvaldības vadītājiem, izmetusi iemīļoto saukli par Eiropas Savienību un NATO un prom bijusi. Tikšanās laikā ar Aizkraukles iedzīvotājiem atbildes uz jautājumiem visai nekonkrētas — kaut vai par reklāmu televīzijā. Vai tā var būt, ka neiespējami kaut vienā televīzijas kanālā no pulksten 18 līdz 22 iztikt bez skatītājus kaitinošajām un neskaitāmas reizes atkārtotajām reklāmām?
Kārlis Ulmanis braukāja pa Latvijas novadiem klusi, neuzkrītoši divatā ar šoferi, risinot tautsaimniecības un iedzīvotāju problēmas, bet tagadējā prezidente kā labi saposta lelle brauc liela eskorta pavadībā, sirēnām kaucot un līdzi gaudojot šosejas tuvumā esošo māju suņiem, reklamējot vienīgi sevi, ES un NATO.
Vizīte ar nakšņošanu Aizkraukles rajonā man atgādina bēgšanu no realitātes, jo tieši tajā pašā laikā Rīgā viesojās Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, kurš pārstāv lielvalsts galvaspilsētu ar nesalīdzināmi lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā. Tiklīdz Rīgā ierodas kāds ES vai NATO emisārs vai “ķeizariņš”, viņus prezidente ar platu smaidu un godasardzi sagaida jau lidostā. Vārdos prezidente sola attiecības ar Maskavu tuvināt, bet šajā retajā reizē, kad ierodas tik populārs Krievijas pārstāvis, prezidente aizbrauc uz provinci. Gundaram Bojāram masu saziņas līdzekļi vēl pārmet, ka ar Lužkovu bez tulka sarunājies krieviski. Un cik dažādās konferencēs prezidente runā tikai rietumniekiem saprotamā valodā? Kurš gan Latvijā nesaprot krieviski, izņemot mazus bērnus un tādus kā Kārlis Streips, kas, iebraukuši no Rietumiem, te dzīvo tikai pēdējos 10 gadus?
Kā pozitīvas gribētu uzteikt “Jaunā laika” iniciatīvas, pārņemot savā kontrolē visus vadošos amatus valdībā, Saeimā un ierēdniecībā. Par to ļoti neapmierināti šķēlisti, kuri atstumti malā blakus jurkāniešiem. Labi, ka ietekmīgo juridisko komisiju vadīs viens no zemnieku nemieru vadoņiem Andris Kāposts. Arī Repšes nodomu ņemt savās rokās ierēdņu iecelšanu un atbrīvošanu bez liekām ceremonijām vērtēju pozitīvi. Nevar nākt jauni laiki ar uz mūžu iecelto ierēdņu “kastu”, jo ne jau bez ierēdniecības līdzdalības vieni var zagt miljonus, otri ķert zagļus, trešie viņus attaisnot, kopā visiem labi, bet “muļķu zemes” reņģu ēdājiem nepaliek nekas.
18. novembrī filmā “Ziedošā Latvija” faktiski tā sākas tikai tad, kad Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā patrieca mazefektīvo korumpēto un dārgo Saeimu un pārņēma varu savās rokās, nosakot valsts darbā nodarbinātajiem ne tikai minimālo, bet arī maksimālo algu — 600 latu mēnesī. Tas arī bija viens no tautas vienotības faktoriem, nevis kā tagad, kad katrs kantoris var noteikt sev štatus un algas.
Pagājuši vairāk nekā 10 gadu kopš Atmodas, bet Latvijas slavenākajam vadonim Kārlim Ulmanim piemineklis tā arī nav uzcelts, toties liela grupa bagātnieku ar bēdīgi slaveno advokātu A. Grūtupu priekšgalā saziedojuši daudz naudas pieminekļa celšanai vācu laika pretošanās kustības dalībniekam Konstantīnam Čakstem. Kāpēc ne Kārlim Ulmanim? Tāpēc, ka Ulmanis jau neļautu izzagt valsti un kļūt par miljonāru.
