Mūsu valsts vēsturē 21. novembris turpmāk būs nozīmīgs datums. Šajā dienā saņēmām sengaidīto uzaicinājumu iestāties NATO.
Mūsu valsts vēsturē 21. novembris turpmāk būs nozīmīgs datums. Šajā dienā saņēmām sengaidīto uzaicinājumu iestāties NATO. Sarunas par iestāšanos aliansē sāksies jau decembrī, un par pilntiesīgu NATO locekli Latvija kļūs 2004. gada pavasarī. Tieši tad ir cerība iekļauties arī Eiropas Savienībā.
Politiķi šādu pavērsienu vērtē ļoti atzinīgi, priecādamies, ka pielikts punkts lielā kaimiņa slēptajiem draudiem. Par mūsu uzaicināšanu aliansē Krievija gan nepriecājas, taču saprot, ka aizliegt to nevienam nespēj. Nāksies samierināties un mēģināt sadzīvot.
Pret NATO iebilst arī pašmāju aktīvisti, mudinot vākt parakstus tautas referenduma rīkošanai. Nav gan saprotams šādu protestu iemesls — NATO darbojas gadiem ilgi, un tajā iesaistītās valstis drošības ziņā ir ieguvējas. Tāda noteikti būs arī Latvija, kuras pašreizējais militārais potenciāls ar pāris helikopteriem un duci ārzemju “humpalu” lielgabalu iespējamajiem agresoriem tāds nieks vien šķiet. Iestājoties NATO, ar mums vismaz rēķināsies, jo zinās, ka palīgā var steigt deviņpadsmit alianses dalībvalstu, kaut vai to nule dibinātā ātrās reaģēšanas vienība. Protams, ar sīkām ķibelēm, tāpat kā līdz šim, būs jātiek galā pašiem, toties lielās nelaimēs varam cerēt uz jūtamu atbalstu.
Nekas šajā pasaulē nenotiek par pliku paldies. Jāmaksā arī par iekļūšanu NATO — divi procenti no valsts iekšzemes kopprodukta (ap 111 miljonu latu). Arī dalības maksa — ap 2 miljoniem latu gadā. Noteikti kādam šķiet, ka par daudz, ka dārgi mums izmaksās NATO. Taču skeptiķi aizmirst, ka šī maksa ir pašu drošībai. Maksājot mēs daudz arī saņemsim, attīstot un pilnveidojot pašmāju militārās struktūras. Domāju, pat vislielākais NATO nīdējs vēlas, lai viņa dēls dien labi apgādātā armijā modernā kazarmā, kur nav draudu saslimt ar vēdera infekciju. Lai ar savu valsti un armiju var lepoties, nevis, armijas svētku parādi vērojot, ar nožēlu secināt, ka 11. novembra krastmalā var novietot teju visu Latvijas bruņojumu.
Bijušais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš reiz teica: “Iztēlojieties Latviju kā lielu māju un padomājiet, vai divi procenti tās pilnīgai drošībai ir daudz vai maz.” Manuprāt, drošai dzīvei tas nav daudz.
