Dace Lāce no Staburaga pagasta jau divus gadus mācās sadzīvot ar savu slimību — cukura diabētu.
Dace Lāce no Staburaga pagasta jau divus gadus mācās sadzīvot ar savu slimību — cukura diabētu. “Pesimismam laika nav, jo jāaudzina bērni,” saka Dace un ar smaidu uztver visu apkārt notiekošo.
Vesela nebūšu nekad
Dace Lāce janvārī svinēs 27. dzimšanas dienu, un šis mēnesis viņai saistīts ar notikumu pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad viņa uzzināja — esmu slima. Savā 25. dzimšanas dienā 2000. gadā viņa atgriezās no slimnīcas ar skaudru apziņu, ka pilnīgi vesela nebūs nekad un nu ar realitāti jāmācās sadzīvot ne vien pašai, bet to jāpieņem arī vīram Aigaram un abiem bērniem.
Dace atceras — skolas laikā nekādas pazīmes neliecinājušas, ka viņu varētu piemeklēt šī slimība. “Vienmēr jutos labi, un arī veiktās analīzes neliecināja, ka ar cukura līmeni manā organismā ir kādas problēmas,” stāsta Dace. “Apprecējos, piedzima meita Samanta (nu viņai jau seši gadi — aut.). Gaidot otro bērnu, sākās dažādas problēmas — mocīja slāpes, lietoju medikamentus, kuri regulē cukura līmeni.”
Daces un Aigara dēls piedzima 5 kilogramus 630 gramu smags. Dzemdības bija smagas, to laikā puisēnu traumēja, un ilgu laiku abiem bija jāpavada slimnīcā. “Apmēram pusi dēla pirmā dzīves gada bijām slimnīcā,” atceras Dace. “Pārdevām visu, ko šajā laikā bijām iekrājuši, lai tikai dēls būtu vesels. Slimnīcas, masāžas un dažādas procedūras bija mūsu ikdiena. Viņam atzina kreisās rokas mazkustību.”
Nu Laimim ir jau trīs gadi, bet ārstēšanās aizvien turpinās. Vecāki viņu regulāri ved uz masāžām Rīgā, vienkāršākās māmiņa mājās veic pati. Mazulis ir kustīgs un ņiprs. Dace stāsta, ka grūti viņam līdzi izskriet. Klausoties sarunā, mazais ierosina: “Labāk padziedāšu dziesmiņu!”.
Par kaiti jāzina viss
Dēls jau bija ticis uz kājām, kad slikti kļuva pašai Dacei. “Mani ievietoja intensīvās terapijas palātā un drīz atklāja cukura diabētu. Sākumā biju šokā, kaut īsti nezināju, ko tas nozīmē. Kāda paziņa sirga ar šo kaiti, bet neko vairāk par to, ka regulāri jālieto insulīns, nezināju.”
Divās sanatorijā pavadītajās nedēļās Dace saistībā ar savu slimību apguva gandrīz visu — kā jāmēra cukura līmenis asinīs, ko var ēst un cik bieži tas jādara, kā jāinjicē insulīns. Bija jākārto arī eksāmens. “Strauji zaudēju svaru. Arī tagad visu laiku jādomā, ko ēst. Nedrīkst ēst treknu ēdienu, dzert alkoholu, arī sāls jālieto pēc iespējas mazāk. Katrā ēdienreizē jāskaita maizes vienības, piemēram, rupjmaizes šķēle ir viena maizes vienība,” stāsta jaunā sieviete.
Uzskata, ka cukurslimnieki nedrīkst ēst saldumus. Dace to atspēko: “Cukura līmenis var būt arī pazemināts. Vairākas reizes dienā to mēru, ja ir zems, jāēd kaut kas salds. Savukārt, ja tas ir augsts, jāšļircina insulīns. Parasti jau iepriekš jūtu, ka būs slikti. Ja kaut kur dodamies, viss iepriekš rūpīgi jāsaplāno un jāparedz.”
Sevi nevar žēlot
Dace atzīst — labi, ka insulīnu var saņemt bez maksas, citādi būtu grūti iztikt. Vīrs Aigars ir vienīgais ģimenes apgādnieks. Viņš strādā SIA “Velmaraiši”, darbavietas dēļ ģimene pārcēlusies uz Staburaga pagastu. Arī Dace mēģinājusi strādāt, bet pēc pāris dienām kļuvis slikti un vajadzējis no darba aiziet. “Kaut kā iztiekam, ja ko ļoti gribam, “pievelkam jostas” un nopērkam,” stāsta viņa. “Tikko saslimu, vīrs kredītā nopirka automātisko veļas mazgājamo mašīnu, lai man būtu vieglāk.”
“Brīdī, kad pārņem tumšas domas, atceros, ka man ir brīnišķīgi bērni, kuru dēļ nedrīkstu sevi žēlot. Aigars allaž ir līdzās, un divatā ar visu vieglāk tikt galā,” saka Dace.
