Aizkraukles rajonā ir divdesmit piecas vispārizglītojošās skolas. Lielākajā — Kokneses vidusskolā — mācās 758 skolēni. Turpretī mazākajā — Vīgantes pamatskolā — tikai 80.
Aizkraukles rajonā ir divdesmit piecas vispārizglītojošās skolas. Lielākajā — Kokneses vidusskolā — mācās 758 skolēni. Turpretī mazākajā — Vīgantes pamatskolā — tikai 80. Ne mirkli darbu nepārtraukusi, tā saglabāta gadu desmitiem. Vai Vīgantes pamatskola Staburaga pagastā būs arī pēc desmit gadiem?
Sākums Daugavas krastā
Vēsturiski Vīgantes pamatskola saistīta ar Daugavu un tās dzelmē dusošo Staburaga klinti. Skolas pirmsākumi rodami 1890. gadā, kad pašā Daugavas krastā, pāris kilometru no vēsturiskās klints, mazā koka mājiņā zemiem griestiem, šauriem, tumšiem logiem ierīkoja pirmo skolu šajā apkaimē.
Vēlāk skolu no šaurās koka ēciņas pārcēla uz sarkanu ķieģeļu māju vairākus kilometrus tālāk. Uz vietu, kur Vīgantes pamatskola ir vēl šodien.
Projektu apstiprina uzreiz
Ar laiku arī ķieģeļu mājā kļuva par šauru, un pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū skolas padome nolēma celt jaunu skolas ēku. Tās projektu apstiprināt padomes pārstāvji devās uz ministriju Rīgā, kur bez ierunām piekrita: “Jaunai skolai Staburagā jābūt!”.
Jaunās skolas ēkas būvniecībā čakli iesaistījās skolēnu vecāki, pagasta aktīvākie ļaudis, pedagogi. Materiālu celtniecībai sagatavoja tik daudz, ka ēkai varēja uzbūvēt pat trešo stāvu. Diemžēl pa šo laiku bija mainījusies skolas padome, un jaunā vadība uzskatīja, ka rakstīšanai un lasīšanai pietiek ar diviem stāviem. Trešais nav vajadzīgs!
Būvniecību pabeidza 1938. gadā, un, tā paša gada 30. oktobrī iesvētīta, darbu sāka jaunā Vīgantes pamatskola. Baltā divstāvu ēkā klusā meža ielokā.
Strādā pat kara gados
Kopš tā brīža Vīgantes pamatskola darbu nav pārtraukusi. Bērnu izglītošana turpinājusies pat baisajos kara gados, lai gan mācāmo bijis maz. Toties pēc kara dzīvība skolā atgriezusies ar joni.
— Kopš 1946. gada mūsu skolu absolvējuši vairāk nekā pustūkstotis skolēnu, — stāsta Vīgantes pamatskolas direktore Inga Albiņa. — Lielākā daļa mācības turpinājuši citās skolās, vēlāk ieguvuši augstāko izglītību. No mūsu absolventiem vairāki kļuvuši par ārstiem, inženieriem, ir viens zinātnieks, mācītājs, citu profesiju pārstāvji.
Karogs skaidrai sirdij
Skolai ir savs karogs. Tas šūdināts vēl Latvijas brīvvalsts laikā. Karogā attēlots nogrimušais Staburags un izšūti vārdi: “Turi darbu svētu un sirdi skaidru!”. Padomju varas pārstāvji karogu gribējuši iznīcināt, bet tas noslēpts.
— Vīgantes pamatskolas karogs saglabāts, pateicoties skolotājai Martai Apsalonei, — stāsta Inga Albiņa. — Viņa to paslēpa un visus padomju varas gadus glabāja kā acuraugu. Kad atjaunoja mūsu valsts neatkarību, karogs no jauna nonāca skolā.
Ikdienā pie skolas plīvo sarkanbaltsarkanais valsts karogs, bet savējo izkar īpašās svētku reizēs.
Pietrūkst trešā stāva
Diemžēl skolā nav piemērotu telpu, kur karogu novietot. Tādēļ vēsturiskais skolas simbols glabājas seifā.
— Mums šodien lieti noderētu toreiz neuzceltais trešais stāvs, — saka Vīgantes pamatskolas direktore Inga Albiņa. — Telpas ir šauras un vairākkārt piedzīvojušas pārbūvi. Bijuši gadi, kad te mācījās deviņdesmit un vairāk skolēnu. Tad vietas bija pamaz. Šobrīd, kad palicis astoņdesmit bērnu, klasēm telpu pietiek. Toties nav zāles pasākumiem un svinībām. Mums nav arī savas sporta zāles, tādēļ sportojam ārā vai skolas gaitenī.
Idejas paliek iedīglī
Reiz, deviņdesmitajos gados, bijusi ideja būvēt lielāku un modernāku skolas ēku pagasta centrā. Izraudzīts projekts, nolūkota būvlaukuma vieta, atlicis vien nokārtot finansējumu. Taču mainījās valdība, un jauni ministri nāca ar citām idejām un reformām. Skolas būvniecība palika tikai iecere. Tāpat kā sporta zāles celtniecības plāni.
— Žēl, — tā Inga Albiņa. — Kārļa Ulmaņa laikā Latvijā uzcēla vairāk nekā simt skolu, arī Vīgantes pamatskolu. Tagad nebūvē neko, vien likvidē un slēdz.
Direktore gan bilst, ka skolēnu skaits sarūk. Ja skolas ēka būtu lielāka, šķistu pustukša.
Veido apvienotās klases
Mazā skolēnu skaita dēļ Vīgantes pamatskolai grūti nokomplektēt klases. Izglītības un zinātnes ministrijas noteikumi paredz, ka klasē nedrīkst būt mazāk par astoņiem skolēniem. Ja bērnu mazāk, klases jāapvieno.
— Mums jau apvienota pirmā un otrā, arī piektā un sestā klase, — stāsta skolas direktore. — Tomēr arī tajās skolēnu skaits ir neliels — četrpadsmit bērnu. Lielākajā klasē ir vienpadsmit audzēkņu, bet ir tādas, kurās mācās minimālais skaits — astoņi. Ja bērnu skaits nepalielināsies, būsim spiesti veidot arvien vairāk apvienoto klašu.
Līdzēt varētu tūrisms
Nebūs bērnu, nebūs skolas. Par spīti tam direktore Inga Albiņa cenšas saglabāt optimismu. Tomēr dzīves realitāte nav iepriecinoša: 2001. gadā Staburaga pagastā piedzimuši tikai seši bērni, viens kopā ar vecākiem jau pārcēlies uz dzīvi citviet. Pēc pieciem, sešiem gadiem viņiem jādodas uz skolu. Skaidrs, ka pieciem bērniem pirmo klasi atvērt nebūs iespējams. Diezin vai izdosies nokomplektēt pat apvienotās klases, jo arī iepriekšējos gados dzimstība nav bijusi lielāka.
— Demogrāfiskā situācija pagastā un valstī kopumā ir bēdīga. Ko varētu līdzēt? Domāju, jāmaina valsts attieksme pret ģimenēm ar bērniem, — tā Vīgantes pamatskolas direktore. — Arī pagasta attīstībā jāiegulda vairāk līdzekļu. Staburaga pagasts varētu attīstīties kā lauku tūrisma vieta. Te ir daudz vēsturisku un krāšņu vietu. Ir viss, lai, tūrismu attīstot, ierastos cilvēki no citurienes, varbūt apmestos uz pastāvīgu dzīvi, dzimtu bērni. Tad arī skolai būtu nākotne.
Lielākais kavēklis — ceļš
Staburaga pagasta padome un arī pamatskolas kolektīvs daudz dara tūrisma attīstībai. Skolotāja Ināra Galvanauska vada jauno gidu skolu, rīko ekskursijas, izrāda pagasta skaistākās vietas tūristiem. Bet ko gan var izdarīt vietējie entuziasti, ja attīstību bremzē “augša” — jau gadiem ilgi Latvijas valdība nespēj sakārtot ceļus.
— Kādreiz mums solīja ceļu noasfaltēt, bet nekā. Pasolīja un aizmirsa, — stāsta Inga Albiņa. — Ceļš ir izaugsmes galvenais nosacījums, bet tas pagastā ir ļoti slikts. Lai sakārto kaut vai ceļu Aizkraukle—Jēkabpils. Liela nozīmē būtu tam, ka no Rīgas līdz Staburagam varētu atbraukt pa asfaltu.
Par sliktajiem ceļiem pārliecinājās arī “Staburags”, 20. novembra rītā braucot no Aizkraukles uz Vīgantes pamatskolu. Ceļš bija pamatīgi bedrains. Ap pusdienlaiku to līdzināt devās divi greideri, bet, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, uzlabojums ir īslaicīgs — lietavas un smagkravu transports brauktuvi ātri sabojā. Šādos apstākļos par tūrisma attīstību nav ko sapņot.
Attālums norūda
Sliktos ceļus izjūt arī skolēni. Vīgantes pamatskola ir četrus kilometrus no centra, un šo attālumu pa bedrēm un peļķēm daudzi mēro kājām.
— Kad skolu būvēja, šajā vietā bija centrs. Vēlāk to izveidoja tuvāk Daugavai, bet skola palika vecajā vietā, — stāsta Inga Albiņa. — Domāju, ka attālums nav problēma. Ik rītu autobuss bez maksas visus uz skolu atved, pēcpusdienā atkal izvadā pa mājām.
Tie, kuri nevēlas braukt ar autobusu, iet kājām. Tas bērnus tikai norūdot.
Narkotikas iet secen
Turklāt skolai nomaļā vietā ir arī priekšrocības — bērniem nerodas vēlme klīst apkārt, skolā neiemaldās krimināli elementi.
— Par laimi, mums nav problēmu ar narkotikām, — direktore trīsreiz spļauj pār kreiso plecu. — Esam patālu no lielā ceļa, un narkotiku tirgoņi līdz mums nenonāk. Protams, netrūkst pašiem savu problēmu, piemēram, smēķētāju. Lai gan arī tādu bērnu nav daudz.
Mājās sēdētāju nav
Vīgantes pamatskola ir viena no retajām, kurā nav problēmu arī ar tīšiem mācību kavējumiem.
— Prieks, ka pagastā mācās visi bērni, lielākoties mūsu skolā. Tikai dažas ģimenes savus bērnus ved uz citām mācību iestādēm, jo strādā ārpus pagasta, — stāsta Inga Albiņa. — Zinu, ka citviet ir problēmas ar bērniem, kuri nemācās, bet mums tā nav. Pagasts ir mazs, un ļaudis viens otru labi pazīst, tādēļ uzreiz zina, ja kāds bērns nenāk uz skolu. Būtībā mēs esam kā liela ģimene, kurā visi palīdz viens otram.
Mazā pulciņā labāk
Kā viena ģimene darbojas arī pedagogu kolektīvs. Vīgantes pamatskolā ir četrpadsmit skolotāju, no kuriem jaunākajam ir divdesmit deviņi gadi, bet vecākā skolotāja dzimusi 1934. gadā. Divpadsmit pedagogiem ir augstākā izglītība.
— Kolektīvs ir ļoti labs, draudzīgs, — stāsta direktore. — Uzskatu, ka mazam kolektīvam ir priekšrocības, mēs viens otru labi pazīstam un savstarpēji saprotamies. Turklāt darbinieki mums mainās reti, strādā te ilgus gadus. Piemēram, skolotāja Sofija Dobulāne Vīgantes pamatskolā strādā jau 46 gadus. Protams, vajadzētu vairāk gados jaunu pedagogu ar svaigām idejām. Bet ko darīt, ja jaunieši pagastu pamet un neatgriežas. Jaunos vilina pilsēta.
“Mantas uz skolu!”
Vīgantes pamatskolas direktore Inga Albiņa stāsta, ka ļoti svarīga ir arī sadarbība ar vecākiem. Nesen notikusi vecāku anketēšana, kurā par mācību iestādi teikti labi vārdi.
— Pēc anketām spriežot, vecāki ar skolas darbu ir apmierināti, — anketēšanas rezultātus komentē direktore.
Vecāki arī paši daudz dara skolas labā — remontē klases, piedalās sakopšanas talkās. Tieši vecāki ierosinājuši jauno akciju “Mantas uz skolu!”. Tās laikā ikviens uz skolu aicināts atnest rotaļlietas.
Apvienoties nevēlas
Tomēr nekas nespēs glābt skolu, ja nebūs bērnu, kuri tajā mācītos. Varbūt laiks domāt par apvienošanas ar kādu no kaimiņskolām?
— Cik vien varēsim, mēģināsim noturēties vieni, — direktore ir apņēmības pilna. — Ar kādu apvienojoties, Vīgantes pamatskola zaudētu savu identitāti, labo mikroklimatu, kāds ir tikai mazā skoliņā. Nē, mēs negribam ar kādu apvienoties, lai gan neesam droši, ka teritoriālās reformas rezultātā tas nenotiks piespiedu kārtā.
Bez internāta nevarēs
Grūti spriest, kāds būs Vīgantes pamatskolas liktenis pēc teritoriālās reformas, vai tā spēs ieinteresēt kaimiņus. Šobrīd no astoņdesmit Vīgantes pamatskolas skolēniem tikai viens brauc no kaimiņpagasta — Sunākstes. Arī šis bērns dzīvo uz pašas robežas ar Staburagu. Vai tiešām skola citu pagastu ļaudīm nešķiet interesanta?
— Lai ieinteresētu bērnus no citām pašvaldībām, skolai vajadzētu internātu. Neviens nebrauks šurp mācīties, ja tāda nebūs, — stāsta Inga Albiņa. — Kādreiz internāts bija, bet līdzekļu trūkuma dēļ to slēdza. Neviens nav izteicis vēlmi dzīvot internātā, jo bezmaksas autobuss ved bērnus uz skolu.
Cer uz valdības atbalstu
Pedagogi uzskata, ka bērnus nevar ieinteresēt arī sporta zāles trūkuma dēļ. Sporta skolotājs Vitauts Galvanausks ir aktīvs sava darba fans un labprāt organizē sporta pasākumus ne tikai skolā, bet arī pagasta iedzīvotājiem. Vienīgi bez zāles to izdarīt grūti.
— Sporta zāle ir mūsu sapnis, — nopūšas pamatskolas direktore Inga Albiņa. — Pagasta centrā ir angārs, zāli varētu ierīkot tajā. Bet par kādu naudu? Pašvaldībai naudas nepietiek, ministrija neko konkrētu nesola. Vienīgā cerība ir Latvijas olimpiskā komiteja, pie kuras esam vērsušies ar lūgumu palīdzēt ierīkot zāli. Cerība atausa arī pēc jaunās valdības ievēlēšanas — varbūt lauku skolu liktenis tai interesēs vairāk nekā iepriekšējiem ministriem.
Veci datori, jaunas klavieres
Diemžēl Vīgantes pamatskola diezin vai spētu ieinteresēt arī ar savu materiāli tehnisko bāzi. Kaut tā katru gadu uzlabojas, skolā vēl daudz kā trūkst. Esošās lietas nav jaunas, bet lielākoties no ārzemēm saņemtas jau lietotas.
Bieži no labas sirds dāvinātās mantas skolai nemaz neder. No Holandes saņemti datori. Priecājušies kā skolēni, tā skolotāji — nu pietiks visiem. Prieki izrādījās pāragri. Datori ir morāli novecojuši, tāpēc mācībās nav izmantojami. Toties holandiešu mēbeles lieti noderējušas.
Vīgantes pamatskola draudzējas ar konditorejas fabriku “Staburadze”. Tā staburadziešiem sarūpējusi klavieres, bieži dāvina kārumus un aicina saldajās ekskursijās pa rūpnīcu.
Visi seši vienā skolā
Daudzbērnu mātei Maijai Vegnerei skolā mācās pieci bērni, vēl viens skolu jau beidzis. Viņa par skolu saka tikai labus vārdus.
— Ar skolu esmu apmierināta. Ja tā nebūtu, bērnus sūtītu citur. Pati savulaik kājām gāju uz Sēlpils skolu, bērnus tagad septiņus kilometrus (Vegneru mājas ir patālu no centra — aut.) uz Vīgantes pamatskolu autobuss aizved un atved. Citu skolu nevarētu izvēlēties kaut vai attāluma dēļ. Un kas citā savādāks? Nekas! Ja bērns mācās, laba katra skola, bet sliņķiem nepatiks pat vislabākajā.
Vai Maija Vegnere domā, ka skola pagastā būs arī pēc pieciem, desmit gadiem?
— Grūti spriest. Bērnu dzimst arvien mazāk. Var gadīties, ka pēc dažiem gadiem Vīgantes pamatskolas tiešām nebūs. Mani tas uztrauc, jo jaunākie bērni mācās tikai 1. un 4. klasē. Ja skolu likvidētu, būtu jābraukā uz kaimiņpagastiem. Neko darīt — ja vajadzēs, brauksim.
Kāda 9. klases skolēna māte, kura nevēlējās, lai avīzē publicē viņas vārdu, ar skolas darbu ir apmierināta, bet par tās nākotni šaubās.
— Labi, ka skola ir tepat pagastā un bērnam uz nedēļu nav jābrauc prom no mājām, — stāsta māte. — Svarīgi paturēt bērnu pēc iespējas ilgāk ģimenē, tāpat pēc pamatskolas viņam jādodas prom uz vidusskolu. Ne man, ne dēlam ne reizi nav ienākusi prātā doma meklēt citu skolu. Pašu ir labākā. To apliecina fakts, ka vecākais dēls pēc 9. klases bez grūtībām iestājās koledžā Rīgā un sekmīgi mācās. Ja mūsu skolā būtu zems izglītības līmenis, tas nebūtu iespējams. Būtu žēl, ja skolu likvidētu.
Bez viņiem nebūtu dzīves
Pēterim (uzvārdu nosaukt nevēlējās — aut.) Vīgantes pamatskolā mācās krustmeita. Vīrietis nebeidz slavēt labo pedagogu kolektīvu.
— Bez viņiem (skolotājiem — aut.) pagastā nebūtu dzīves, — teic Pēteris. — Tieši skolotāji ir galvenie kultūras dzīves organizatori un aktīvās dzīves veicinātāji. Ja viņu nebūtu, pagasts kļūtu kūtrs un kluss. No skolas ir arī materiāls labums — tā ir viena no retajām darbavietām. Ko darītu skolā strādājošie, ja to likvidētu? Par tik drūmu perspektīvu bail pat domāt.
Tomēr Pēteris pieļauj iespēju, ka pēc vairākiem gadiem skolas Staburagā var nebūt. Pie tā būtu vainojami paši staburadzieši.
— Agrāk katrā ģimenē bija pa trijiem, četriem bērniem. Tagad piedzimst labi ja viens. Cilvēkiem nav darba, bet bez tā par ģimenes dzīvi nav ko sapņot. Jaunieši bēg prom no laukiem pilsētā laimi meklēt. Protams, viņu bērni mācās koledžās un ģimnāzijās. Kas paliek lauku pamatskolām? Nekas. Jādara viss, lai skolu saglabātu. Mēs nespēsim skatīties acīs saviem mazbērniem, ja likvidēsim vienīgo izglītības iestādi, kultūras centru savā pagastā.
Vajag vismaz sākumskolu
Staburaga pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Ķīse pārliecināta, ka jāsaglabā vismaz sākumskolas 1.—4. klase.
— Mums nav sava bērnudārza, tādēļ jābūt vismaz sākumskolai, — saka Aina Ķīse. — Skolu likvidēt ir viegli, bet atjaunot pēc tam daudz grūtāk. Kur mācīt bērnus, ja Vīgantes pamatskolas nebūs? Uz kaimiņskolām pa tik sliktu ceļu bērnus izvadāt nav iespējams. Rīdzinieki interesējas par zemi Daugavas krastā, bet bedrainās brauktuves dēļ uz Staburagu nenāk.
***
Aizkraukles rajona mazākās skolas darbinieki nākotnē raugās ar optimismu. Skolas kolektīvs cer, ka reiz tomēr būs labāki ceļi, attīstīsies tūrisms un pagasts kļūs turīgāks. Tad atplauks arī skola.
Pagaidām jādzīvo, kā var un māk. Skola ir vajadzīga kaut dažiem desmitiem bērnu.
***
IZZIŅA.
Staburaga pagastā ir 550 iedzīvotāju.
Vīgantes pamatskolas gada budžets ir apmēram 45 tūkstoši latu. Trešo daļu šīs summas piešķir pašvaldība.
