Atceros 1934. gada 18. novembra svētkus un to, kā toreiz vāca ziedojumus Brīvības piemineklim.
Atceros 1934. gada 18. novembra svētkus un to, kā toreiz vāca ziedojumus Brīvības piemineklim.
Mācījos Lubānas valsts ģimnāzijā. Mūsu skolā nemācījās bagātnieku atvases, bet zemnieku, iestāžu darbinieku, Lubānas ciema iedzīvotāju bērni. Latvijas patrioti gan bijām visi. Vai citādi mūsu skolas himna būtu dziesma “Še, kur līgo priežu meži…”?
Netālu no Lubānas, Visagala kapsētā, atdusas leģendārais varonis Oskars Kalpaks. Katru gadu 6. martā skolas delegācija brauca viņu godināt, nolikt uz kapa ziedus. Mūsu vidū mācījās Oskara Kalpaka brāļadēls. Viņš nemaz neatšķīrās no mums, tomēr uzlūkojām viņu ar bijību. Taču no varoņu dzimtas!
Toruden sevišķi aktīvi vāca naudu Brīvības piemineklim. To veica jauniešu pāris ar mirdzošu sarkanbaltsarkano karodziņu pie krūts kā pazīšanas zīmi. Viņi rosījās tur, kur pulcējās ļaudis. Gan sarīkojumos biedrības namā, gan pie baznīcas pēc dievvārdiem. Dažreiz staigāja pa ieliņām un laipni uzrunāja gājējus. Bieži iegriezās arī mūsu skolā. Viņi taču bija mūsu skolasbiedri, kuri skolu beiguši agrāk.
Mēs, trīs draudzenes, dzīvojām kopā īrētā istabiņā, bijām reizē bagātas un arī nabadzīgas. Mūsu bagātība bija jaunība, veselība, dzīvesprieks un rožainās nākotnes cerības. Naudas mums nebija. Tie 50 santīmu vai lats, ko pārnedēļām atnesām no mājām, iztērējās ātri: jānopērk klasē darbam vajadzīgās lietas, jāsamaksā par īri, jānopērk malka, petroleja lampai. Pārtiku ņēmām no mājām. Šī iemesla dēļ no ziedojumu vācējiem vairījāmies. “Gan jau citreiz, kad būs nauda,” tā sevi mierinājām. Tāds brīdis gan nepienāca. “Meitenes, reiz taču jābeidz šī apkaunojošā slapstīšanās! Mēs esam jaunas, stipras. Ja nebūs ko ēst, ēdīsim kartupeļus ar sāli. Savs lats jāziedo,” tā nolēmām.
Toruden lubānieši valsts svētkiem gatavojās sevišķi rosīgi. Tuvojās Ulmaņlaika pirmie svētki. Organizēja svinīgo gājienu no skolas uz Aiviekstes malu, kur vienmēr notika svētku mītiņi. Šo gājienu saucām par parādi, jo mēs, laucinieki, nemaz nebijām īstu armijas parādi Rīgā redzējuši. Lubāniešiem parādei bija viss vajadzīgais: savs ugunsdzēsēju pūtēju orķestris, droši dalībnieki no ģimnāzijas, no 2. pakāpes pamatskolas, daudzi Lubānas un tās apkārtnes iedzīvotāji. Pat vietējie aizsargi zirgos. Mums bija savs parādes komandieris — brīvības cīņās rūdīts virsnieks Bojāta kungs. Viņam frenci rotāja spožas medaļas un ordeņi. Parādes kolonna soļoja cauri klusajai Lubānai uz upmalu.
Pēc svinīgās daļas rosījās vairāki ziedojumu vācēji. Gājām droši klāt un lepni sniedzām kabatiņā glabāto naudu. Pretī saņēmām sirsnīgu smaidu, staltā puiša siltu rokasspiedienu, laipni teiktus vārdus: “Paldies Latvijas vārdā!”. Jutāmies viegli un priecīgi — it kā ar ziedoto latu no pleciem būtu novēlies smags slogs.
Pēc svinīgā gājiena dievkalpojums Lubānas baznīcā. Atkal ziedojumu vācējiem darbs. Pašā vakara tumsā — svētku priekšnesumi. Pašdarbnieku sagatavota teātra izrāde, ģimnāzijas skolēnu kora dziesmas, deklamācijas. Pašās beigās balle līdz rītam. Tautas daudz. Pilna zāle. Tā vecos laikos svinēja svētkus. Pamazām savāca naudu Brīvības piemineklim.
Herta Tene, pensionēta skolotāja Iršos
