Septiņi secieši uzrakstījuši redakcijai vēstuli, kurā izteikta viņu negatīvā attieksme pret Seces pagasta Jauno kapu pārzini Moniku Ezerosi.
Septiņi secieši uzrakstījuši redakcijai vēstuli, kurā izteikta viņu negatīvā attieksme pret Seces pagasta Jauno kapu pārzini Moniku Ezerosi.
Vēstulē teikts, ka Jauno kapu pārzine esot ļauna un cietsirdīga. Viņai esot uzticētas kapličas atslēgas un mūžībā aizgājušo pavadīšana, zvanot kapu zvanu. Pēc bērēm viņa aprunājot gan nelaiķus, gan pavadītājus.
Zvans labi neskanēs
Secieši raksta: “Kāds aizgājējs bijis slikts cilvēks, jo zvans neesot labi zvanījis, citam radi bijuši skopi un pie kapu vārtiem nepacienājuši pavadītājus, vēl kāds nelaiķis slikti izskatījies.
Vasarā, kad skolēni devās palīgā sakopt vientuļnieku kapu kopiņas, Ezeroses kundze bērniem lika no apkoptajiem kapiem izrakt puķes un iestādīt tur, kur to nav.
Kur skatās pagasta padome, vai tās priekšsēdētāja Ilona Bartkeviča tiešām neuztraucas, kas notiek Jaunajos kapos? Varbūt ar redakcijas palīdzību var nomainīt kapu pārzini? Mūsu uzvārdus, lūdzu, neminēt, jo citādi arī mūsu bērēs zvans labi neskanēs…”.
Strādā bez algas
“Staburags” uzklausīja Ilonas Bartkevičas viedokli:
— Esmu pārsteigta par tādu vēstījumu, jo pagasta padome līdz šim nekādas sūdzības par Moniku Ezerosi nav saņēmusi. Viņa par kapu pārzini strādā brīvprātīgi, jo pagastam nav naudas šādai štata vienībai. Pa šo laiku Jaunie kapi ir tik labi sakopti kā nekad. Labāku kapu pārzini mēs nekad nedabūsim, jo Monikas darbošanās ir apbrīnojama. Viņa pati zāģētavā palūdza dēlīšus un daudzām nekoptajām kopiņām izveidoja koka apmalītes. Tagad Jaunajos kapos nekoptu apbedījumu nav. Teritorija ir liela, tāpēc viņai nākas daudz strādāt.
Iespējams, viņa kādam par kaut ko ir aizrādījusi, tāpēc šāda vēstule, bet varbūt tā ir vienkārši skaudība. Uz bērēm regulāri nāk vairākas tā saucamās “kapu tantes”, un baumas par bērēs redzēto var izplatīt arī kāda no viņām. Zinu tikai vienu: ja Monika no šī darba aizies, Jaunajos kapos līdzšinējās kārtības vairs nebūs.
Saka, ko domā
Kāds jauns vīrietis, kurš piedalījies svecīšu vakarā, stāsta, ka Monikas kundze pirms svētbrīža kapos bārusi kādu baušķenieku, kurš kopis sava tuvinieka kapu un nevietā sabēris lapas.
Cita seciete Monikas kundzi vērtēja atzinīgi — puķes viņa patiesi esot pārstādījusi, bet tāpēc, lai arī aizmirstajām kopiņām būtu kāds rotājums. Viņasprāt, Monikai ir skaļa balss, varbūt tāpēc kādam tā ķērusies pie sirds. Tādas kārtības kā tagad Jaunajos kapos nekad neesot bijis. Nopūtusies sieviete vēl noteica: “Monika ir enerģiska un darbīga sieva, bet daudziem nepatīk, ka viņa saka, ko domā.”
Viss tīrs un sakopts
Lai iepazītos un uzklausītu pašu Moniku Ezerosi, devos uz Seci.
Viņa dzīvo netālu no Jaunajiem kapiem, tāpēc pirms vairākiem gadiem par kapiem sākusi brīvprātīgi rūpēties. Teicu, ka redakcijā par viņu sūdzējušies vairāki secieši. Viņa apbrīnojami mierīgi atteica: “Es atslēgas nodošu pagasta padomē. Ja kādam šī vieta vajadzīga, lai strādā par mani labāk. Tomēr gribu, lai jūs pārliecinātos, kādi tagad ir Jaunie kapi.”
Gājām un skatījāmies. Kapi seni un lieli. Pirmie apbedījumi ir, sākot no 1750. gada. Teritorija plaša, tai apkārt vecs zemē iegrimis akmens valnis. Lapas un citus atkritumus no kapiem izbērt jānes pāri ceļam. Ne visi to dara, daudzi diemžēl apkopj savu tuvinieku kopiņas, bet gružus un lapas samet uz blakus kapiem. Monikas kundze visu savāc un aiznes uz atkritumu kaudzi. Lai arī pats lapkritis, centrālā kapu aleja un lielākie sānceļi tīri noslaucīti, jo Monika strādājot vai katru dienu.
Retais pasaka paldies
“Es daudziem esmu aizrādījusi, lai lapas nemet, kur pagadās. Protams, jānes tālu, un tas nav viegli, bet arī es esmu pensionāre un viena pati nevaru visu lielo teritoriju sakopt. Pagasts atsūta pāris bezdarbnieku, kuri dienas lielāko daļu parasti nosēž pie kapličas. Viņiem labi, ka tikai diena pagājusi, kad aizrādu un lieku strādāt, esmu slikta.
Jā, uz dažām senām un aizmirstām kopiņām esmu iestādījusi pa puķei no kapiem, kur to pietiek. Pagastam nav naudas, par ko puķes nopirkt, bet man gribas, lai arī uz aizmirstas kopiņas ziedētu kaut viena atraitnīte. Strādāju bez atalgojuma, jo gribu, lai te varētu ieiet kā kapos, nevis kā postažā. Cilvēki tagad ir nesaticīgi un ļauni. Tikai retais pasaka paldies par nelaiķa apzvanīšanu vai kapavietas ierādīšanu. Cik bieži esmu mācījusi kapu racējiem, kā pareizi veidot kapu, un devusi padomus gan par nelaiķu izvadīšanu, gan citām ar kapiem saistītām lietām. Ja esmu slikta, varu nestrādāt. Lai vēstules rakstītāji padara par mani labāk.”
Apbēdinātā kundze mani izvadāja pa seno kapsētu, pastāstīja par cilvēkiem, kuri tur dus, un es jutu, ka sirds viņai ļoti sāpēja, jo rokas ik pa brīdim kaut ko notrauca no vaigiem… Sievietei sirds sāpēja tāpat kā sastrādātās rokas un mugura, uz kuras nestas daudzās smagās lapu nastas. Mirušie, protams, viņu aizstāvēt vai paldies pateikt nevar — ne par apmalītēm, ne kārtību un sakoptību šajā apklusušo mūžu dārzā. Dzīvie, izrādās, savus rēķinus kārtot nekautrējas pat kapsētā.
* * *
Nākamajā dienā pēc “Staburaga” apciemojuma Monika Ezerose kapličas atslēgas, kā solīja, nodeva pagasta padomē.
