Ārsti Larisu Hrjaščikovu Aizkraukles rajona iedzīvotāji pazīst jau kopš 1968. gada, kad viņa toreizējā Stučkā sāka strādāt par terapeiti, bet vēl pēc dažiem gadiem — par ārsti kardioloģi.
Ārsti Larisu Hrjaščikovu Aizkraukles rajona iedzīvotāji pazīst jau kopš 1968. gada, kad viņa toreizējā Stučkā sāka strādāt par terapeiti, bet vēl pēc dažiem gadiem — par ārsti kardioloģi. Pirms tam viņa strādājusi Igaunijā, Preiļos un Saldū. Aizkraukle Hrjaščikovu ģimenei kļuvusi par mājām, Larisas kundze iemantojusi cieņu gan kā zinoša ārste, gan kā interesanta sieviete. Tieši šodien viņai ir dzimšanas diena. Apsveicam!
Profesiju izvēlas sešu gadu vecumā
— Kad jūs nolēmāt kļūt par ārsti?
— Jau sešu gadu vecumā. Vairs neatceros, kurš man jautāja, par ko vēlos kļūt. Nevilcinoties atbildēju — par ārsti. Visi brīnījās, jo mani vecāki bija skolotāji, ģimenē mediķu nebija. Tomēr es jau kopš mazotnes teicu tikai vienu — būšu ārste, atvieglošu cilvēkiem ciešanas, ārstēšu, līdz izārstēšu.
Man ļoti patīk dziedāt, arī balss ir laba. Ja jaunībā būtu izvēlējusies mūzikas studijas, iespējams, būtu kļuvusi par dziedātāju.
Vidusskolu beidzu ar sudraba medaļu, tāpēc Kurskas valsts Medicīnas institūtā varēju iestāties bez eksāmeniem un konkursa.
Mērķis pāri visam
— Vai, sākot studijas, visu varējāt veikt? Daudzi nevar izturēt nodarbības anatomikumā un tā arī nekļūst par mediķiem.
— Es sevi noskaņoju un saņēmos, jo sapratu — lai kļūtu par labu ārsti, man tas viss jāapgūst. Nebaidījos ne no asinīm, ne sakropļotiem ķermeņiem. Iekšēji sevi noskaņoju: es to varu, man jāiemācās, mans mērķis ir augstāk par visu… Tā es izturēju.
Jau studiju laikā sapratu, ka būšu terapeite, nevis ķirurģe, jo operācijas mani tomēr interesēja mazāk nekā slimību ārstēšana bez ķirurga skalpeļa.
Grib ārstēt sirdi
— Kad sapratāt, ka gribat ārstēt tieši sirds slimniekus?
— Tiklīdz Aizkrauklē radās vajadzība pēc reimatologa kardiologa, apmeklēju elektrokardiogrāfijas un citus kursus, kuros papildināju zināšanas sirds slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā. Man iepatikās.
Strādā pēc darbalaika
— Kad savulaik pieņēmāt poliklīnikā, jūsu kabinetā slimnieki vienmēr uzkavējās ilgāk, nekā numuriņā bija norādīts.
— Ļoti svarīgi ir rūpīgi izmeklēt slimnieku un uzklausīt viņa sūdzības. Tāpēc nekad nevarēju iekļauties nedaudzajās minūtēs, kuras katram pacientam bija atvēlētas.
Poliklīnikā vēl stundām strādāju pēc oficiālā darbalaika, pētīju kardiogrammas un centos iedziļināties katrā slimības vēsturē.
— Turpinājāt strādāt arī pensijas vecumā. Vai tas nebija grūti?
— Nē. Es daudzajos gados biju darbā tā “ieaugusi”, ka nemaz nevarēju iedomāties, kā spētu dzīvot bez saviem pacientiem. 1995. gadā mani uzaicināja pāriet uz veselības centru, kurā nostrādāju līdz centra likvidācijai. Tagad esmu īsta pensionāre.
Par greznību nesapņo
— Vai nopelnījāt lielu pensiju?
— Sākumā saņēmu 57 latus, tagad pensija nedaudz pieaugusi. Nekad neesmu dzīvojusi greznībā, drīzāk pieticībā, tāpēc par materiālo nodrošinājumu nesūdzos. Ja cilvēks var strādāt un arī kaut ko izaudzēt dārzā, tad iztikt var. Protams, par ārzemju braucieniem nav ko sapņot, bet es par to neskumstu. Man ir labi te, Aizkrauklē.
Patīk Daugava un jaunā pilsēta
— Kas jums Aizkrauklē tik ļoti patīk? Savulaik taču varējāt palikt Preiļos, Saldū vai pat Igaunijā.
— Man ļoti patīk Daugava un arī pati pilsēta. Jauna, tīra un augoša, kurā daudz bērnu un jauniešu. Es nemaz nevaru iedomāties dzīvot kur citur. Pazīstamu cilvēku gan pilsētā, gan Aizkraukles rajonā man ir ļoti daudz. Nekad nejūtos pamesta vai aizmirsta. Arī vīram, ar kuru esam no vienas puses, Aizkrauklē ļoti patīk. Kad viņš aizgāja pensijā, runājām ar bērniem — varbūt braukt uz Krieviju, tomēr visa ģimene nolēmām palikt tepat.
Ivans uzticīgi gaida
— Kā jūs iepazināties ar savu nākamo vīru?
— Mēs ar Ivanu beidzām vienu skolu, bet tajā laikā viens otru nepazinām. Reiz viņš apciemoja manu tēvu, kurš toreiz bija skolas direktors, un tā mēs iepazināmies. Sākās mūsu “romāns”.
Es vēl mācījos, bet viņš jau strādāja. Ivans mani bildināja, taču es gribēju beigt studijas un tikai tad precēties. Teicu — ja gribi mani par sievu, gaidi. Viņš gaidīja. Pēdējā institūta gadā pēc ziemas sesijas apprecējāmies. Nu jau būsim nodzīvojuši kopā 41 gadu.
Nepilsoņi, bet valodu zina
— Jūs ar vīru esat Latvijas pilsoņi?
— Nē, neesam, bet bērni ir Latvijas pilsoņi. Man pilsonību iegūt nebūtu problēmu, taču vīram latviešu valoda padodas diezgan grūti. Es latviski sāku mācīties runāt jau Saldū, Aizkrauklē valodu apguvu pilnībā. Gadu dzīvojot un strādājot Igaunijā, paspēju mazliet iemācīties arī igauņu valodu.
Tas, ka neesam pilsoņi, dzīvot un labi justies netraucē. Sabiedrībā nejūtamies ne atstumti, ne pazemoti.
Mierina tuvi cilvēki
— Jūs ārstējat un mierināt citus, bet kā pati tiekat galā ar savām problēmām?
— Savulaik arī man pašai bija problēmas ar sirdi. Toreiz slimnīcā strādāju par terapijas nodaļas vadītāju, saslimu ar gripu, tomēr turpināju strādāt. Slimības sekas bija ļoti nepatīkamas. Mocījos gadus trīs, jo nestrādāt nevarēju, bērni vēl bija mazi. Es vienkārši pārpūlējos, bet toreiz citas izejas nebija.
Tagad, ja ir problēmas, izrunājos ar saviem mīļajiem, ar kokiem un puķēm dārzā, domāju gaišas domas un dzīvoju tālāk.
Naudu ņemt neļauj sirdsapziņa
— Tagad sabiedrību uztrauc tas, ka dažiem ārstiem jādod nauda jeb kukulis. Kā to savā praksē izjutāt jūs?
— Nekad nevienam pacientam naudu neesmu prasījusi un ne no viena to neesmu ņēmusi. Kā pateicību no slimniekiem saņēmu ziedus, konfektes vai kādu suvenīru.
Vērojot, kas tagad notiek, man kauns par dažu ārstu izdarībām. Esmu citādi audzināta, tāpēc man tā darīt būtu ne tikai kauns, bet to neļautu sirdsapziņa.
Slikts cilvēks var laboties
— Vai ticat Dievam?
— Es pati Dievam neticu, bet neesmu ne pret vienu reliģiju. Katram ir savs liktenis, taču arī to pats cilvēks tomēr vairāk vai mazāk spēj ietekmēt.
Zinu, ka slikts cilvēks var kļūt labāks, ja viņš pats to vēlas. Es bērnībā no izlasītajām grāmatām mācījos daudz laba, bet tagad gan grāmatas, gan televīzijas raidījumi pārpilni ar vardarbību un ļaunumu. Man ļoti nepatīk, ja cilvēki lamājas un viens otru pazemo. Īpaši slikti, ja tas notiek ģimenē, kur aug bērni.
Domās analizē kļūdas
— Kā sevī sakopojat spēkus?
— Reizēm man patīk atpūsties un pabūt gluži vienai. Tad domāju un koncentrēju iekšējos spēkus. Dažkārt analizēju savas kļūdas, nožēloju ko ātrumā pateiktu.
Sarežģītās situācijās aprunājos ar vīru, bērniem un tuvākajiem draugiem. Man ir labs vīrs, uz kuru ģimene var paļauties. Lai arī nekad neesam bijuši bagāti, iztikuši esam vienmēr.
Grūtos brīžos allaž palīdz dziedāšana. Vairākus gadus dziedu Aizkraukles pilsētas kultūras nama sieviešu vokālajā ansamblī “Ivuška”.
Tortes gabaliņu — svētkos
— Esat veselīga dzīvesveida piekritēja?
— Esmu gandrīz veģetāriete. Ļoti maz ēdu gaļu, pārtieku no dārzeņiem, augļiem, piena produktiem. Svētkos neatsakos no tortes gabaliņa. Tomēr vienmēr raugos, lai nedabūtu kādu lieku kilogramu. Ievēroju diētu.
Daudz laba gūstam no darba vasarnīcas dārzā un tur izaudzētā. Gan ogas, dārzeņus un ābolus, gan dažādus ārstniecības augus.
***
Vārds, uzvārds: Larisa Hrjaščikova.
Dzimšanas laiks un vieta: 1938. gada 9. novembris, Orlas apgabals Krievijā.
Izglītība: augstākā. 1961. gadā beigusi Kurskas valsts Medicīnas institūtu.
Nodarbošanās: ārste kardioloģe.
Ģimene: vīrs Ivans, dēls Igors, meita Svetlana, mazmeitas Jekaterina un Evelīna.
Vaļasprieks: dziedāšana, tamborēšana, darbs dārzā.
Horoskopa zīme: Skorpions.
