Nav vienprātības, kad īsti ir veļu laiks? Pēc A. Bīlenšteina 1862. gada rokraksta, tas ir laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.
Nav vienprātības, kad īsti ir veļu laiks? Pēc A. Bīlenšteina 1862. gada rokraksta, tas ir laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.
Veļu mielošana
Veļu laiks, zemlika jeb dieva dienas svinētas četras nedēļas — no 29. septembra līdz 28. oktobrim. Šajā laikā nestrādāja, nekūla labību, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst. Viņi sagatavoja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājas tēvs ar degošu skalu rokā un sauca skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai viņi nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka viņam drīzumā jāmirst. Vērojuši, kad ielūgtās dvēseles jau paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīrumiem.
Latvieši svētkus mirušajām dvēselēm par piemiņu svin no trijām līdz piecām nedēļām, sākot ar Miķeļa dienu. Šajā laikā vakaros neviens nestrādā. Tiklīdz paliek tumšs, visi iet gulēt, lai netraucētu senču garus, kas tad staigājot pa mājām. Pat ja dzird troksni klētīs un staļļos, viņi nerīda suņus, ko izlieto zagļi. Pēdējā svētku vakarā daudz dzer, bet gariem noliek bagātīgi klātu galdu priekšistabā, kur aizdedz arī skalu vai sveci, no kā dažreiz izceļas ugunsgrēks. Prātīgākie latvieši gan par šo ieražu smejas.
Zemlika jeb veļu laiks sākās ap Miķeļa dienu un ilga četras nedēļas. Šinīs dienās senči baroja un pamieloja savu mirušu draugu dvēseles, viņām visādus ēdienus un dzērienus uz kapiem nesdami. (“Latviešu Avīzes”, 1845., 37.)
Veļu laiku Latgalē sauc par tēvu dienām un paminkām. Tās rīkojuši visi pēc kārtas. Ja oktobrī visi vēl nepaspējuši sarīkot, tad to darījuši vēl līdz Ziemassvētkiem. Uz tēvu dienām saaicinājuši radus un kaimiņus, dziedājuši psalmus un dzēruši alu. Viesi turpat gulējuši arī pa nakti. Rītā atkal dzēruši alu un pieminējuši mirušos, vispirms tēvu un māti. Senāk tēvu dienās nesuši ēdienus uz riju vai pirti un rītā gājuši skatīties, vai mirušo dvēseles ir ēdušas. Ja ēdieni bijuši noēsti, ko varbūt izdarījuši kādi nebēdnieki, suņi vai žurkas, tā bijusi laba zīme, jo tad mirušie bijuši mierā. Ja ēdieni nebijuši aizskarti, tad licēji bijuši bēdīgi, domādami, ka mirušie neesot apmierināti.
Nemānīt sevi un citus
Šādas un līdzīgas lietas daudzviet daži entuziasti aicina darīt arī šodien. Ļoti zīmīgi, ka citētajos aprakstos teikts: prātīgākie latvieši par šīm ieražām smejas, tomēr svin. Cilvēks instinktīvi jūt, ja viņu muļķo, tomēr dara citiem līdzi, tā sakot, neskādēs, ja nu tomēr kāda taisnība tur ir.
Daudzi garīgas lietas neuzskata par savu nodarbošanos, tādēļ tās atstāj novārtā. Tomēr mēs esam atbildīgi par to, ko darām. Šķiet, šobrīd latviešu ģimenēs garīgajās lietās darītājas un noteicējas ir galvenokārt sievas, tādēļ bieži pietrūkst praktiskas skaidrības, un daudzas lietas kļūst nevajadzīgi mistiskas. Ļoti daudz no tā man ir nācies pieredzēt, izvadot mirušos pēdējā gaitā. Daudzos gadījumos visparastākajām lietām un apstākļiem piedēvēta tāda mistika, kuru nekādi nevar izskaidrot, jo argumenti ir izdomāti un ļoti līdzīgi tekstiem par mirušo godināšanu, tikai mūsdienīgi ietērpti.
Vairākkārt nācies dzirdēt, piemēram, ka nedrīkst apbedīt pirmdienā. Es apmēram iedomājos, kā tas notiek, proti, kādam bijušas praktiskas problēmas ar sava mirušā apbedīšanu noteiktā dienā, un viņš ir pateicis, ka tajā dienā to nedrīkst darīt. Pietiekami, ka to dzird viena māņticīga un pļāpīga sieva, kura tad citās bērēs paziņo savus novērojumus mistiskā kontekstā. Neviens, protams, neiebilst, jo īsti nezina, par ko ir runa. Lai mēs nemānītu sevi un citus, vajadzīga skaidra un noteikta mācība, kas ir objektīva un nebalstās tikai uz mūsu personīgo pieredzi. Šajā ziņā vislielākā atbildība ir tēviem un vīriem, jo pēc radīšanas kārtības vīrs ir ģimenes galva, pie tam tāds, kurš no sirds rūpējas un gādā par savu saimi, kurš neuzkundzējas, bet ir visu kalps — kārtīgs un rūpīgs valdītājs. Tādēļ vienmēr ir jocīgi redzēt, kā sieva nāk baznīcā un viena pati saņem to, ko vispirms jāsaņem viņas vīram, jo vīrs ir ģimenes mācītājs. Tieši vīram Dievs devis atbildību un pilnvaras.
Zīlēšana, buršana, nākotnes pareģošana
Veļu laikam raksturīga arī zīlēšana, buršana un nākotnes pareģošana. Kādā Rīgas jezuītu ziņojumā 1598. gadā rakstīts: “Tāpat mūsējie viņus dažās vietās pamācīja, lai viņi atmestu kādu māņticību: mirušo dvēselēm dot ēdienu, kur katrs kā spēdams sataisa ēdienus un vispirms izlej pagaldē ūdeni, tad ieliek stāvu bļodās karotes, tad ēdot aizdedzina gaišā dienā vīraku un vasku sveces, pēdīgi aiznes ēdienus uz kapu, pēc zīlēšanas piesauc mirušā vārdu un atstāj tur traukos ēdienu, lai naktī mirušo dvēseles pārnākdamas varētu ēst. Pa to laiku tur jau gadās suņi, kas ēdienus norij, bet viņi domā, ka dvēseles tos apēdušas.” (Rīgas jezuīti no Latgales, 1598. g.)
Zīlēšana, buršana un nākotnes pareģošana ir neatņemama mūsu tautas garamantu sastāvdaļa. Jautājums — kas tas par garu? Bībelē par to saka: “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Šīs tautas, uzklausa gan laika zīmju taujātāju, gan nākotnes zīlnieku, tev tas Kungs, tavs Dievs, to nav atļāvis. (5. Moz, 18, 10 —14).
Sātana godināšana
Vienmēr esmu jautājis, kam ir izdevīgi, lai mēs pēc iespējas neskaidrāk saprastu garu lietas? Tas noteikti nav dzīvais Dievs, jo viņš ir mūsu Tēvs. Viņš nekādā ziņā mūs nepazudina. Tad atliek otrs gars — Sātans, Velns. Bībelē viņu sauc par melu garu. Dievs mīl cilvēku un grib pasargāt no maldiem un tiem līdzejošā posta. Velnam ir iemesls mūs maldināt, jo viņš ienīst Dievu un katru, ko Dievs mīl. Interesanti būtu uzklausīt kādu valodnieku par vārda “velis” izcelsmi. Ir acīm redzama līdzība starp vārdiem “velis” un “velns” jeb “vells”. Veļu laika izdarības pēc to aprakstiem būtībā ir okulti rituāli, kur cilvēks kontaktējas ar Sātanu. Tās nav nevainīgas un nekaitīgas ieražas, ko ievēro stila vai kādu tradīciju pēc. Tā ir atklāta Sātana godināšana un pielūgšana. Cilvēks to var arī neapzināties, bet pietiek izlasīt dažas Svēto rakstu vietas un kļūst skaidrs, kas šīs ir par tradīcijām. Ja kāds jebkādā veidā ielaižas ar veļiem, kaut vai tikai dod tiem vietu savās domās un ticībā, viņš dod Sātanam vietu savā dzīvē. Sekas ir acīm redzamas — izpostītas ģimenes, laulības, cilvēku attiecības. Tad nāk alkohols, un visi citi līdzekļi, lai apmierinātu un nomierinātu savu miesu un dvēseli. Velns atņem vai sabojā visu, kas ir labs. Ja pierodam tā dzīvot, viņam nepretojoties, mēs sākam ļaunu saukt par labu un labu par ļaunu. Cilvēks tad īsti nezina, kas labs un kas nē. Tā ir vislielākā bezpalīdzība un nespēja kontrolēt pat pašam savu dzīvi. Tomēr mēs neviens neesam atstāti vai aizmirsti, jo Dievs saka, ka viņš tik ļoti mūs mīl, ka ir sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu, lai neviens, kas viņam tic, neietu bojā, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jums visiem!
