Tikpat strauji un nemanāmi kā atnākusi, pēkšņā ziema arī aizgājusi. Atkal esam atgriezušies rudenī, un notikumi Latvijā liecina par to, ka tagadni nevar nodalīt no pagātnes.
Tikpat strauji un nemanāmi kā atnākusi, pēkšņā ziema arī aizgājusi. Atkal esam atgriezušies rudenī, un notikumi Latvijā liecina par to, ka tagadni nevar nodalīt no pagātnes. Ik pa laikam kaut kas pārsteidz un šķietami mainās, bet jau pēc mirkļa liek apjaust, ka kaut kas tāds jau pieredzēts.
Pasaules uzmanības centrā pagājušajā nedēļā bija notikumi Maskavā. Tie vēlreiz atgādināja par 21. gadsimta lielāko biedu — terorismu. Ziņa, ka čečenu teroristi pilsētas Teātra centrā par ķīlniekiem saņēmuši apmēram septiņsimt cilvēku, šokēja visu pasauli. Ne tikai tāpēc, ka ķīlnieku vidū bija 65 dažādu valstu pilsoņi. Atkal jācieš nevainīgiem cilvēkiem, un nav svarīgi, kādai rasei vai tautībai viņi pieder. Čečeni tik agresīvā veidā mēģina pievērst uzmanību savām problēmām, jo pēc pērnā gada 11. septembra notikumiem viņu jautājums pabīdīts maliņā.
Iepriekšējie terorisma gadījumi pierādījuši, ka Krievijas varas iestādes ar grūtībām spēj rast izeju no šādām situācijām. Arī šoreiz ķīlnieku atbrīvošana prasījusi pārāk lielu skaitu upuru. Par notikušo ir pretrunīga informācija, un nav nemaz tik viegli saprast, kas īsti noticis — maz ložu pēdu, bet daudz mirušo. Sākumā ziņots, ka nogalināti 67 ķīlnieki, dienu vēlāk skaits precizēts — apmēram 90, bet nu jau paziņots, ka ziedots 117 ķīlnieku dzīvību, lai atbrīvotu pārējos. Krievijas specdienesti ēkas ieņemšanas brīdī pārskatīšanās dēļ nošāvuši vienu ķīlnieku, pārējie miruši no nervus paralizējošas gāzes, kura iepludināta ēkā. 150 cilvēku vēl aizvien ir reanimācijā, trešdaļa no viņiem smagā situācijā. Nogalināti 50 čečenu kaujinieku.
Lai gan daudzu valstu vadītāji, tostarp arī Latvijas, izteikuši atzinību Krievijai par veikto ķīlnieku atbrīvošanas operāciju, tā nebūt nav izdevusies spīdoši. Primārais šajā gadījumā bijis izbeigt incidentu jebkuriem līdzekļiem, nevis saudzēt un atbrīvot nevainīgos cilvēkus. Krievija arī neatklāj, kādu gāzi tā lietojusi. Ir aizdomas, ka izmantotā viela varētu būt aizliegta Starptautiskajā konvencijā par ķīmisko ieroču lietošanu.
Skaidrs ir viens — šis notikums būs pagrieziens Čečenijas jautājuma risināšanā, kas visticamāk izraisīs vēl asāku militāro operāciju sākšanu šajā valstī. Jārod politisks risinājums, un tas jādara pēc iespējas ātrāk.
Neskatoties uz traģiskajiem notikumiem pasaulē, kas aizēno Latvijā notiekošo, aizvien esam pārmaiņu gaidās. Nekādi dižie jaunie laiki mums vēl nav pienākuši un arvien vairāk šķiet, ka nepienāks nekad. Pašlaik redzam tikai jaunu valdības veidošanas stilu un citādas formas cīņā par amatiem.
Kārtējo reizi “iestigušas” partiju sarunas par ministriju vadīšanu. Jaunievēlētos tautas kalpus vilina satiksmes un ekonomikas ministra portfelis, un, šķiet, neviens no tā attiekties negrasās. Krietni vīlušies zemnieki, kuri cerēja, ka balso par savējiem — “zemniekiem” un “zaļajiem”. Nu viņiem Zemkopības ministrija nemaz vairs nav vajadzīga. Visiem gribas vadīt “naudas” ministrijas vai pat veidot jaunas, jo amatu dažiem var nepietikt. Kā apgrūtinājums partijām ir Labklājības ministrija, bet Kultūras ministriju vispār nevienam nevajag!
Repšes viedais un izlīdzinošais smaids nespēj noslēpt jauno spēku vecos nolūkus — priekšgājēju jau gadiem iestaigātus, bet nu daudz atklātākus un tautas acīm neslēptus. Liekas, pie varas nokļuvušos politiķus maz interesē valdības darbības principi un nozaru politika. Pagaidām sludina tikai vienu — Repše arestēs narkotiku tirgoņus, bet negodīgos ierēdņus atlaidīs. Kas notiks ar valsti, tās politiskajām nostādnēm kaut vai Eiropas Savienības jautājumā? Politiķi par to klusē.
Pagājušo nedēļu aizejošie deputāti Saeimā nosēdējuši godam, jo vienā dienā parūpējušies par 67 cilvēku atbalstīšanu un labklājību. Tas nekas, ka runa bijusi par pašiem lēmējiem — kompensāciju piešķiršanu bijušajiem parlamenta deputātiem. Savu rīcību deputāti pamato ar to, ka Latvijas deputāti salīdzinājumā ar kaimiņvalstu tautas kalpiem bijuši materiāli apdalīti. Vismaz šajā jomā neatpaliksim no igauņiem, jo nu “caurkritušie” parlamentārieši saņems pabalstu triju algu apmērā.
Protams, glītāk būtu, ja tādu lēmumu deputāti būtu pieņēmuši vēl pirms vēlēšanām, bet nu tas izskatās tikai pēc pašlabuma meklēšanas. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča apgalvo, ka brēku neesot par ko celt, jo Darba likumā visiem, darbu pārtraucot, esot paredzētas dažādas kompensācijas vai pabalsti. Tikai “aizmirst”, ka reti kuram pabalstos laimējas saņemt gandrīz 2000 latu, bet valsts kase kļūst par 131 655 latiem tukšāka.
Par pabalstu piešķiršanu balsojušas pat tās frakcijas, kuru pārstāvji iekļuvuši arī 8. Saeimā. Reizē atbalstīta arī Saeimas deputātu algu palielināšana — nu varēs saņemt vismaz par simts latiem vairāk. Sak’, nauda jākaļ, neatejot no kases.
Virzībā uz Eiropas Savienību viss notiek. Briseles samitā Eiropas Savienības valstu vadītāji parakstījuši deklarācijas projektu, kurā teikts, ka 2004. gadā uzņems desmit jaunu dalībvalstu, tajā skaitā arī Latviju, un panākta politiska vienošanās par paplašināšanās finansējumu. Nu vismaz skaidrs — Eiropas Savienība mums vairs nav nesasniedzama paradīze, ar vienu kāju tajā jau esam, ja vien paši par to nobalsosim.
Satrauca traģiskais notikums Daugavpils rajona Dvietes pagastā — iereibis vectēvs ar traktoru sabrauca divgadīgo mazdēlu. Izlasot traģēdijas izklāstu “dzeltenajā” presē, šokēja notikuma naturālais un skarbais atspoguļojums, aizmirstot, kā jūtas bērna māte un citi tuvinieki. Kādam sāp, bet cits dzelzī kaltām kājām bradā cilvēka dvēselē — tieši un bez emocijām. Viens no cilvēka morāles principiem ir sajust un nepārkāpt robežu, kur beidzas personiskais un sākas privātais. Mediju konsultants no Norvēģijas Knuts Roe atzīst: “Cilvēki bieži raudās, kad ignorēsiet cilvēka privāto robežu.” To daudzreiz aizmirstam.
