Kopš 1971. gada Ārija Āre ir koknesiete, visus šos gadus strādājusi tirdzniecībā, iepazinusi vietējos cilvēkus un iemīļojusi Kokneses skaisto dabu.
Kopš 1971. gada Ārija Āre ir koknesiete, visus šos gadus strādājusi tirdzniecībā, iepazinusi vietējos cilvēkus un iemīļojusi Kokneses skaisto dabu. Bormaņos ģimene uzbūvējusi mājas “Kalnāres”, kur izauguši bērni un tagad viesojas mazbērni. Ārija kopš bērnības sacer dzejoļus, tie dara viņas dienas romantiskākas un dzīvi gaišāku. 19. oktobrī Ārijas kundze nosvinēja 50 gadu jubileju.
Sveic pirms saullēkta
— 50 gadu sievietei ir daudz vai maz?
— Paši skaistākie gadi! Man ir laba veselība un laimīga ģimenes dzīve, kupla radu saime, sirdij tuvs darbs un vairākas aizraušanās, kuras palīdz aizgaiņāt skumjas domas. Esmu laimīga sieviete un uzskatu, ka daudz skaista vēl priekšā.
— Kāds bija jūsu jubilejas rīts?
— Jauks. Jau pulksten 7 manas kolēģes dziedāja zem mājas logiem, vēlot daudz baltu dieniņu. Biju tik pārsteigta, ka visu dienu jutos kā spārnos. Kā lai domā par gadiem, kuri skrien kā rikšotāji, ja dzimšanas dienā labi cilvēki modina ar sirsnīgu dziesmu, kas noskan pa visiem Bormaņiem? Es par gadiem neuztraucos, katram dzīves posmam savs skaistums. Arī vecumdienās tā netrūkst, ja tikai ir laba veselība un tuvinieku mīlestība.
Burvība piemīt arī vientulībai
— Tomēr daudzi vecumā sūdzas par vientulību.
— Cik cilvēku, tik viedokļu. Var dzīvot kuplā ģimenē, tomēr būt citu nesaprasts, tāpēc vientuļš. Var būt otrādi — dzīvot viens, bet būt sabiedrības dvēselei, pulcēt ap sevi interesantus cilvēkus.
Es visu dienu pavadu cilvēku vidū, tāpēc nereti vakaros gribas klusumu un nedaudz vientulības. Tādos brīžos pasaucu savu suni Pūpēdīti, un abi ejam mežā pastaigāties.
Aizmūk no pirmās prakses
— Pārdevējas darbs tomēr ir pārāk nogurdinošs. Vai negribas kaut ko mainīt?
— Nē, esmu savu profesiju iemīlējusi. Jaunībā gan par tirdzniecību īpaši nejūsmoju, pat aizbēgu no pirmās prakses. Tiklīdz sāku strādāt, iepatikās. Ja vajadzētu darbu mainīt, es to tik vienkārši nemaz nevarētu izdarīt, jo nevaru iedomāties, kāda profesija mani vēl interesētu.
Man patīk būt sabiedrībā. Jau skolā biju ļoti aktīva meitene, dziedāju, dejoju, sportoju. Kad ar vīru pārnācām uz Bormaņiem, gaidīju dēlu un uzreiz sabiedriskajā dzīvē nevarēju iekļauties. Tomēr tiku tam pāri, jo dēliņu audzināt palīdzēja vīramāte, ar kuru dzīvojām kopā un ļoti labi sapratāmies.
Kad abi bērni vēl bija mazi, vīramāte viņus arī audzināja. Es strādāju par prečzini, daudz braukāju apkārt, gādājot veikaliem preces. Kad rītā devos uz darbu, bieži mazie vēl gulēja, kad no darba vēlu pārrados mājās, viņi jau gulēja.
Labi būt cilvēkos
— Kas jūs tik ļoti saista tirdzniecībā?
— Acīmredzot tas, ka visu laiku jābūt saskarsmē ar pazīstamiem un svešiem cilvēkiem. Nekad nezini, kādus pārsteigumus vari sagaidīt. Veikalā darbdienas nelīdzinās cita citai.
Darbs ir smags. Pārsvarā esmu strādājusi saimniecības preču veikalos, tāpēc dažkārt rokas ir sāpējušas no naglu kastu vai minerālmēslu maisu cilāšanas.
Pircējam vienmēr taisnība
— Kā tiekat galā ar kādu neapmierinātu pircēju?
— Ja mani nepatiesi apvaino, sirds sāp, bet cenšos nedusmoties. Pārdevējam vienmēr jāatceras, ka taisnība pircējam. Padomju gados daļa cilvēku tirdzniecības darbiniekus uzskatīja tikai par blēžiem, “blata” atbalstītājiem, es centos šo pieņēmumu atspēkot. Man patīk ar pircējiem aprunāties, uzklausīt viņu vēlmes un pasūtīt vajadzīgo preci, ja tās veikalā tobrīd nav.
Bērni mātes profesiju neiekāro
— Kāds no bērniem arī ir tirdzniecības darbinieks?
— Nē. Dēls ir lauksaimnieks, tāpat kā tēvs, bet meita beidza Policijas akadēmiju. Par viņas izvēli tobrīd ļoti brīnījos. Ginta akadēmijā iestājās bez manas ziņas, jo meitai licies, ka es censtos viņu atrunāt un uztrauktos. Znots strādā prokuratūrā, bet vedekla ir pedagoģe, par mazbērniņiem vēl neko nevar zināt.
Nav skaudīga
— Jūs dzīve ir lutinājusi, bet daudziem šodien neklājas viegli. Tas jūs satrauc?
— Ļoti. Es gribu un cenšos cilvēkiem palīdzēt, cik varu. Priecājos, ja laimējas kādam neveiksminiekam, tad man šķiet, ka pasaulē valda taisnīgums, un kļūst gaišāk ap sirdi.
Neesmu skaudīga. Šodien diemžēl skaudība sabiedrībā bieži izplatīta, bet es priecājos, ja citiem veicas.
Meklē klusumu
— Ja kādreiz sāp sirds, kā sevi sakārtojat?
— Grūtos brīžos meklēju klusumu un vientulību. Dodos tālākā pastaigā, arī ziemā, un domāju par dzīvi. Tad rodas kāda atklāsme, un mājās pārnāku daudz gaišākā omā. Svaigais gaiss un dabas miers nomierina arī mani.
Ja esmu Rīgā un gribu padomāt par mūžīgām vērtībām, ieeju kādā Dievnamā un aizlūdzu par saviem mīļajiem.
Vīrs — sievas “bremzes”
— Laimīga ģimene ir vīra vai abu nopelns?
— Jānis ir mana pirmā, vienīgā un lielā mīlestība. Mēs abi viens otram esam uzticīgi, lai gan es esmu straujāka, viņš mierīgāks. Kā jokoju, viņš ir manas “bremzes”.
Es ļoti augstu vērtēju vīra uzticēšanos man, jo Jānis nekad nav liedzis veikt sabiedriskos pienākumus, nekad nav rīkojis greizsirdības scēnas vai centies mani ierobežot. Vīram esmu par to pateicīga, un viņam nekad nav nācies to nožēlot.
Veicas ar skolotājiem
— Laimīgi dzīvojot, rodas jūsu dzejoļi?
— Ne gluži. Pirmie dzejošanas mēģinājumi man bija jau pamatskolā. Man laimējās ar labiem literatūras skolotājiem, kuri kādu mazu talanta dzirkstīti manī pamanīja un prata to “uzpūst” līdz liesmiņai. Ieinteresēja par literatūru, tāpēc daudz lasu, lai bagātinātu valodu.
Pirmās radās vārsmas par dabu, skolas notikumiem un draudzību. Kad pa īstam iemīlējos, daudz nerakstīju. Ja kādas rindas arī radās, tās nevienam nerādīju, slēpu, jo kautrējos. Uz laiku pārstāju rakstīt arī tad, kad mācījos tehnikumā. Pat Jānis pirms apprecēšanās nezināja, ka rakstu dzejoļus.
Raksta apsveikumus jubilejās
— Kā koknesieši uzzināja par jūsu dzejnieces talantu?
— Sāku sacerēt apsveikumus draudzenēm un kolēģēm jubilejās. Mani ievēroja. Tiklīdz kādi svētki, visi saka — apsveikuma dzejolis jāprasa Ārijai. Tā mana dzejošanas dzirkstelīte atkal iedegās, jo laikam zem kautrības pelniem vēl nebija apdzisusi.
Liels paldies par iedrošināšanu jāsaka nu jau mūžībā aizgājušajam koknesietim Jānim Āboliņam, kurš vienmēr interesējās par jaunajiem dzejoļiem un rosināja rakstīt vietējai avīzei “Kokneses Vēstis”.
Bez romantikas neskan
— Kuri ir jūsu iemīļotākie dzejnieki?
— Olga Lisovska, Ārija Elksne, Ojārs Vācietis, Aleksandrs Čaks. Cenšos lasīt un saprast arī jaunos autorus, tomēr jāteic, ka viņu vārsmās romantikai nav vietas.
Dzīve un paaudzes mainās, bet dzejas stīga īsti tīri, manuprāt, bez romantikas smeldzes nespēj skanēt. Varam būt materiālisti, pesimisti un visa noliedzēji, bet dzīvē ir situācijas, kad visnocietinātākā sirds vēlas kaut ko netveramu kā ievziedu smaržu un romantisku kā mēnesstaru. Un tikai tad dzejolis ir dzīvs, ja, to izlasot, šīs izjūtas cilvēkā kaut uz mirkli uzvirmo. Daudzu jauno autoru darbos nekā tāda nav.
Klāt viršu laiks
— Par ko dzejojat?
— Gadu gaitā tēmas mainās, jo ievas nevar mūžīgi ziedēt. Laiks apsēsties, palūkoties atpakaļ un padomāt, kas esmu šajā lielajā mūža dārzā.
Nesen kāda kolēģe man atrakstīja, ka krāšņās puķes sāk noziedēt un manā dzīvē klāt pusdienas laiks. Viņai taisnība, bet arī asterēm, miķelītēm un mārtiņrozēm ir savs skaistums. Vislabāk jūtos silā, kad virši zied. Lai arī rudens, bet viršu zilums šķiet tik vienreizējs un neatkārtojams, ka es skaudri izjūtu — esmu tikai teikums kādā klusā dzejā…
Dzejolis atlido
— Jūsu dzejoļi top ātri?
— Atlido no kaut kurienes. Ja ir rakstāmais un papīrs, paspēju tos notvert, ja nav — viss pagalam. Daudzas vārsmas dzimušas un palikušas manos meža klejojumos, jo nevarēju pierakstīt. Arī darbā ne vienmēr varu to izdarīt.
Grāmata? Varbūt…
— Vai esat iecerējusi savus darbus izdot grāmatā?
— Par maniem dzejoļiem ieinteresējies Valdemārs Ancītis, kurš bija izlasījis manu dzejoli, veltītu Lutriņu pamatskolas salidojumam. Mēs ar viņu esam novadnieki. Esmu šo skolu beigusi 1968. gadā. Sirmais literāts atrakstīja vēstuli, jautāja par manu dzīvi un daiļradi, lūdza dzejoļus, jo viņš veidošot Saldus novada dzejas antoloģiju. Dzejoļus aizsūtīju, nu gaidu, kā viss risināsies tālāk.
Savu dzejoļu grāmatu vēl neesmu domājusi izdot, bet dzīvē viss iespējams. Nekad nevajag teikt “nekad”.
***
Vārds, uzvārds: Ārija Āre.
Dzimšanas laiks un vieta: 1952. gada 19. oktobris, Saldus rajona Lutriņu pagasts.
Izglītība: vidējā speciālā, beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu.
Nodarbošanās: pārdevēja, strādā veikalā “Miki” Bormaņos.
Ģimene: precējusies. Vīrs Jānis, dēls Aldis, meita Ginta, divi mazbērni — Lelde un Atis.
Vaļasprieks: dzejošana, darbs dārzā un pastaigas mežā.
Horoskopa zīme: Svari.
