Bieži vien sportistu vidū raisās diskusijas par Aizkraukles stadiona izmantošanu. Šis jautājums apspriests arī Aizkraukles novada domē.
Bieži vien sportistu vidū raisās diskusijas par Aizkraukles stadiona izmantošanu. Šis jautājums apspriests arī Aizkraukles novada domē. Strīdi rodas tāpēc, ka sportistus tur labāk redz ejam nekā nākam, bet par stadiona izmantošanu prasa pārāk lielu maksu. Stadiona apsaimniekotāji uzskata, ka tas ir pilnīgi pamatoti.
Lūdzām Latvijas lauku sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājam Ērikam Tatarčukam izskaidrot situāciju.
Laukums atvērts visiem
— Vai vasarā uz stadionu var iet visi, kuri vēlas?
— Lauku sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padome ar Aizkraukles novada domi noslēgusi līgumu par to, ka no maija līdz septembrim aizkrauklieši stadionu var izmantot bez maksas. Dome par to maksā 1250 latu. Līgumā ar domi rakstīts, ka izmantot var volejbola un basketbola laukumu un skrejceļu.
Jāvienojas par nodarbībām
— Vai par futbola laukuma izmantošanu jāmaksā pašiem sportistiem?
— Līgumā ar domi futbola laukums nebija pieminēts apzināti, jo to īpaši saudzējam. To kopt un uzturēt maksā dārgi.
Piedāvāju ar futbolistiem par laukuma izmantošanas laikiem vienoties atsevišķi. Kad notika Aizkraukles pilsētas čempionāts futbolā, sportisti par futbola laukuma izmantošanu nemaksāja, vienojāmies tikai par spēļu grafiku. Pret futbolu kā sportaveidu man nav nekādu iebildumu, ne arī pret sportistiem, kuri nopietni trenējas.
Spēļu laikā futbolisti paši stadionā rūpējas par kārtību un tīrību. Protams, mēs priecātos, ja viņi palīdzētu arī nopļaut zāli un salabot solus.
Pīpmaņus un dzērājus raidīs projām
— Jaunieši stāsta, ka jūs nelabprāt viņus laižat stadionā. Esat pat dzinis projām.
— Uzskatu, ka visām nodarbībām jānotiek organizēti, nevis tā, kā ienāk prātā. Bērnus kādam vajadzētu pieskatīt, taču mēs šim darbam nevaram atļauties algot vēl kādu cilvēku. Par to jādomā pašvaldībai.
Nevaru izsekot katram, kurš te grib bumbu dzenāt, taču tas jādara, jo jaunieši ir ļoti nekulturāli. Viņiem nav nekādas cieņas pret lietām un citu cilvēku darbu. Daudzi uz šejieni nemaz nenāk sportot, bet dzert, pīpēt un apsmiet tos, kuri trenējas.
Katru rītu sētniece salasa maisu tukšo pudeļu un ziņo par salauztajiem soliņiem. Zālājā esam atraduši izlietotas šļirces, par ko ziņojām policijai. Ir tādi, kuri pašrocīgi pārliek volejbola tīklu un spēlē tenisu. Vai tad tā drīkst? Pret tādiem vienmēr būšu stingrs.
Pilsētā ierīkotas vairākas novērošanas kameras. Viena pārskata centrālo laukumu. Tagad tur jaunieši vairs nevar izklaidēties, tāpēc pārnākuši uz stadionu. Te arī vajadzētu vienu novērošanas kameru, lai policijā un domē redz, ko jaunieši te reizēm sastrādā.
Mūs lamā par to, ka nelaižam sportistus stadionā, ka prasām par to naudu. Ja mēs jauniešus nedzenātu, viņi visu salauztu un saplēstu. Tad Tatarčuks būtu vainīgs, ka viss nolaists un izpostīts.
Pērk krāsu un labo soliņus
— Kā izlietojat naudu, ko dome maksā par stadiona izmantošanu?
— Visu naudu izlietojam stadiona uzturēšanai — pērkam krāsu, labojam solus, maksājam algu sētniecei, vasarā algojam arī palīgstrādniekus.
Esam sabiedriska organizācija un mums jādomā, kur ņemt naudu, lai varētu uzturēt sporta bāzes. Stadiona un manēžas uzturēšana (komunālie maksājumi, nodokļi un algas strādniekiem) gadā izmaksā ap 30 tūkstošu latu. Pagājušajā gadā Aizkraukles rajona padome sporta bāzu uzturēšanai piešķīra 15 tūkstošu latu, taču šogad uz pusi mazāk. Tas tāpēc, ka Aizkraukles rajona padomē uzskata — stadions ir pilsētā, un 95 procenti tā izmantotāju ir Aizkraukles iedzīvotāji. Stadions ir arī uz pilsētas zemes. Labprāt nodotu stadionu apsaimniekošanai domei, taču tā atsakās. Iedot tūkstoš latu ir lētāk nekā uzturēt pašiem.
Lielākie strīdi naudas dēļ
— Labi, ka Aizkraukles novada dome piešķir naudu Aizkraukles 1. vidusskolai un sākumskolai stadiona un peldbaseina izmantošanai. Aptuveni četrus tūkstošus latu gadā samaksā arī Aizkraukles rajona sporta skola. Pārējā nauda mums kaut kā jānopelna, tāpēc prasām maksu par sporta bāzu izmantošanu. Vislielākie strīdi jau rodas tieši naudas dēļ, jo cilvēki nesaprot, ka par visu jāmaksā. Kur lai naudu ņemam?
Rīkojot pasākumus, var nopelnīt
— Jūs tik ļoti sargājat futbola laukumu no jauniešiem, bet piekrītat rīkot zirgu sacensības vai citus plašus pasākumus, kas to sabojā vairāk nekā futbolisti.
— Plašus pasākumus esam ar mieru rīkot, jo tā ir iespēja nopelnīt naudu stadiona uzturēšanai. Tribīnes brūk, skrejceļa segums nav mainīts 20 gadu, futbola laukumā regulāri jāpļauj zāle. Jā, šogad, piemēram, pilsētas svētkos te notika “Dziesma manai paaudzei”. Ierīkoja saliekamo estrādi mūziķiem, notika dejas, un bija uguņošana.
Jūtas kā īpašnieks
— Daudzi pārmet jūsu īpašniecisko attieksmi stadionā.
— Daļēji arī jūtos kā īpašnieks. Esmu to cēlis, nostrādājis vairāk nekā 30 gadu un ieguldījis savu darbu.
Stadions Zemesgrāmatā ierakstīts kā lauku sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomes īpašums. Tā ir sabiedriska organizācija, kuru dibināja 14 cilvēku. No Aizkraukles rajona šajā padomē esmu es, Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs, pagastu vadītāji Jūlijs Treiģis, Guntis Ozoliņš, Jānis Bāliņš, mūsu darbinieces Maija Teile, Rasma Bērziņa, Monika Bērziņa, dibinātāji ir arī Ināra Tatarčuka, Aija Dika, Inese Mičule, Alise Dubro, Ģirts Maskis, Ilmārs Britāns.
Vēl pirms desmit gadiem manēža un stadions piederēja lauku sporta biedrības “Vārpas” centrālajai padomei. Deviņdesmito gadu sākumā tur viss sāka jukt un brukt. “Vārpas” centrālā padome gan nav likvidēta, taču šobrīd nekādu finansiālo darbību neveic. Lai nezaudētu sporta bāzes, atdalījāmies no centrālās padomes un 1996. gadā izveidojām sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomi. Pārņēmām savā īpašumā stadionu un manēžu. Piemēram, Daugavpils un Jelgavas rajonā sporta biedrība joprojām ir pie “Vārpas” centrālās padomes, un nu daugavpiliešiem un jelgavniekiem jāmaksā daļu tās parādu.
Reizi četros gados mums notiek sabiedriskās organizācijas biedru pilnsapulce — mums ir ap 40 biedru. Tad ievēl valdi deviņu cilvēku sastāvā. Pēdējās valdes vēlēšanas bija pirms diviem gadiem.
Dividendes nesaņem
Saskaņā ar likumu par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām apstiprināti “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes statūti.
Ja kāds domā, ka, te strādājot, esam kļuvuši bagāti, ļoti maldās. Likums paredz, ka sabiedriskās organizācijas dibinātāji nevar saņemt dividendes, visa peļņa, ja tāda ir, jāiegulda objektu attīstībā. Nedrīkstam savu īpašumu nevienam bez maksas atdot, jāpārdod kaut par latu, bet šo naudu un mantu mēs nedrīkstam sadalīt organizācijas biedriem. Ja nolemtu pārdot stadionu, iegūtā nauda būtu jāiegulda citu īpašumu attīstībā vai labiekārtošanā. Neviens stadionu pārdot negrasās. Ja tas kādreiz arī notiktu, Aizkraukles novada domei būtu pirmpirkuma tiesības.
* * *
Viens no sabiedriskās organizācijas — sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomes — dibinātājiem ir Pēteris Keišs. Jautājām Keiša kungam, vai viņš to atminas un arī darbojas padomē?
Pēteris Keišs:
— Protams, atceros. Nesen padome bija sanākusi, lai apspriestu nākamā gada sacensību kalendāru, kādās sacīkstēs startēs Aizkraukles rajona sportisti un kādas rīkosim paši. Apspriežam rajona sporta spēļu nolikumu, kā notiks sacensības. Aizkraukles rajona padomē, kur darbojas visu pašvaldību vadītāji, lemjam tikai par līdzekļu piešķiršanu sacensību rīkošanai, visu organizatorisko darbu esam atstājuši sabiedriskās organizācijas ziņā.
— Vai tiešām sportam šogad piešķirts divreiz mazāk naudas nekā pērn?
— Aizkraukles rajona padomes budžetā sportam paredzēts 19 tūkstošu latu. Tieši sacensību rīkošanai — rajona sporta spēlēm, lauku sporta spēļu priekšsacīkstēm un finālsacensībām, veterānu turnīriem — paredzēts vairāk nekā 12 tūkstošu latu. Pārējo naudu tērēs telpu izmantošanai, lai Aizkraukles rajona izlases dalībnieki, svarcēlāji un sporta veterāni stadionu un manēžu varētu izmantot bez maksas. Taču visu sporta bāzu uzturēšanai vajag vairāk, un sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājam Ērikam Tatarčukam pašam jāizdomā, kā iegūt trūkstošo.
Stadionam ļoti vajadzīga rekonstrukcija. Lai iegūtu naudu, šogad pretendējām rīkot lauku sporta spēļu finālsacensības. Kādreiz sporta bāzēm, kur notika šīs sacensības, valsts piešķīra finansējumu labiekārtošanai un remontam. Taču mums atteica, jo uzskatīja, ka Siguldā, kur šogad notika sacensības, vajadzēs ieguldīt mazāk naudas.
— Kas kontrolē piešķirto līdzekļu izlietojumu?
— Katru sacensību rīkošanai jāsagatavo tāme, kuru apstiprina Aizkraukles rajona padomes deputāti. Slēdzam līgumu par darbu izpildi. Pēc tam sporta biedrības “Vārpa” grāmatveži sniedz sīku pārskatu par līdzekļu izlietojumu.
— Bieži vien strīdi rodas nevis paša stadiona vai manēžas, bet gan to apsaimniekotāja attieksmes dēļ.
— Katram cilvēkam ir savs raksturs. Tatarčuka kungs ir ļoti kārtīgs un precīzs. Tādu pašu attieksmi pret lietām prasa arī no citiem, varbūt tāpēc reizēm rodas domstarpības. Taču mums jābūt gandarītiem, ka Aizkraukles rajonā sporta bāzes ir saglabātas un izmantojamas.
Deviņdesmito gadu sākumā sporta biedrības “Vārpa” centrālajā padomē sākās juku laiki, tai bija arī lielas parādsaistības. Lai saglabātu sporta bāzes, izveidojām savu organizāciju, kura tās pārņēma. Ja nebūtu to darījuši, iespējams, mums nebūtu ne stadiona, ne manēžas. Tās varējām zaudēt centrālās padomes parādu dēļ, kuri, iespējams, būtu jāmaksā arī rajonu organizācijām. Citos rajonos, piemēram, sporta manēžas nodeva privatizācijai. Tagad tur ierīkotas noliktavas, un šīs būves sportam ir zudušas. Aizkrauklē stadionu un manēžu var izmantot jebkurā laikā.
— Vai tā nevar notikt arī Aizkrauklē?
— Domāju, ka nē. Sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padomes statūtos noteikts, ka sporta bāzes nevar nokļūt privātīpašnieku rokās. Ja sabiedrisko organizāciju likvidē, viss nonāk valsts īpašumā. Stadions un manēža ir sabiedriskas būves, un tādām tām arī jāpaliek. Katrā rajonā šī sistēma darbojas citādāk. Ir vietas, kur stadions pieder pašvaldībai un rajona mēroga sacensības rīko sporta komiteja, kura darbojas pašvaldībā. Citur pašvaldības sadarbojas ar klubiem, kuri apsaimnieko sporta bāzes. Aizkrauklē sporta bāzes apsaimnieko un sacensības rīko šī sabiedriskā organizācija.
* * *
Saskaroties ar negatīvo izturēšanos, bērniem zūd interese par sportu. Viņiem negribas iet uz stadionu, kur bieži jāklausās, ka ar suni ienākt nedrīkst, pa skrejceļu ar velosipēdu vai skrituļslidām braukt nedrīkst, ar futbola apaviem uz zālāja kāpt nedrīkst. Bet ko tad drīkst bērns, kuram pirmā interese par sportu tā arī rodas — vispirms paskatoties, ko dara citi, pēc tam visu izmēģinot pašam? Bērni labāk izvēlas skolas sporta laukumu.
Var pienākt brīdis, kad stadionā vispār vairs nebūs sportotāju. Kur tad ņems naudu sporta bāzēm? Notiks tikai Aizkraukles rajona padomes finansētās tradicionālās sporta spēles, kurās dalībnieku skaits jau tā katru gadu samazinās.
