Kad rudenīgais vējš kokiem rauj lapas, naktīs kniebj sals un saule slēpjas aiz lietus mākoņiem, klāt līdaku laiks.
Kad rudenīgais vējš kokiem rauj lapas, naktīs kniebj sals un saule slēpjas aiz lietus mākoņiem, klāt līdaku laiks. Zaļganie pašmāju ūdens tīģeri sāk aktīvi baroties, lai pārciestu garo ziemu. Šo laiku izmanto arī spiningotāji, lai noķertu ne vienu vien līdaku, kura savā badīgumā tver gandrīz visu, kas kustas.
Bija vēl tumšs, kad devos uz netālo ezeru. Braucot tam tuvāk, migla, kas mājas pagalmā nebija manāma, kļuva arvien biezāka, līdz beidzot tikai ar pūlēm varēja nojaust, uz kuru pusi līkumā pagriežas ceļš.
Arī celiņš uz laivu piestātni jau pēc desmit metriem izzuda miglas vālos. Šīs vasaras svelme „izdzērusi” lielu daļu ezera, tāpēc laivu grūti iestumt ūdenī, kas pie krasta kļuvis ļoti sekls.
Pēc pārdesmit airu vēzieniem laiva izslīd no niedrēs izpļautā kanāla, un pret tās malu sāk klaudzināt sīki vilnīši. Par nelaimi, miglu iekustinājis dzestrs austrenis, kurš makšķerniekam neko labu nesola. No miglas iznirst tuvākie meldru puduri, un var ņemt rokā spiningu. Metieni seko viens otram, klusi švīkst aukla, taču vizulis ceļā sastop vien ūdenszāles, kurās ķeras āķis un maldinoši liek domāt, ka ēsmu ierijusi lielāka zivs.
Aizrit stunda pēc stundas, taču uztveramais tīkliņš tā arī paliek neizmantots. Pēkšņi vējš pierimst, un ūdens virsma kļūst gluda kā spogulis. Daba, šķiet, pamirst, tikai miglas vāli nemierīgi grozās, it kā nezinādami, kurp doties. Negaidīti ezeru pāršalc spirgta dvesma, un svaigs dienvidrietenis pārdesmit minūtēs izkliedē miglu.
Desmit metru no laivas blakus niecīgam meldru pudurim uzvirmo ūdens –– droša zīme, ka līdaka devusies medībās. Viens metiens gar pudura sānu — tukšs. Otrs metiens otrā malā. Aukla saspringst, ūdens sakuļas putās. Zivs nav liela un viegli padodas. Jau pēc dažiem acumirkļiem uztveramajā tīkliņā spirinās ap 600 gramu smaga līdaciņa.
Dažus metrus tālāk ūdenī atkal notiek kas aizdomīgs. Metiens, un jau pēc mirkļa pie laivas izdodas pievilkt nākamo līdaku, taču viņa ir tikai 30 centimetru gara. Labi, ka āķis ieķēries pašā lūpas malā un to bez pūlēm izdodas atsvabināt. Palaista brīvībā, zivs turpat pie laivas malas ūdenī lēni kustina spuras, it kā neticot, ka atkal nokļuvusi brīvībā.
Kādu brīdi zivis pārstāj copēt. Nākas uzmanīgi vērot ūdens spoguli, vai kaut kur neparādīsies kāds ūdens mutulis. Saule sāk patīkami sildīt nosalušās rokas, kad skatienu saista kāds līcis. Tas ir šķietami mierīgs, taču pēkšņi mazu zivtiņu bariņš veikli iespurdz meldros. Tā ir vēsts, ka tuvumā ir kāda līdaka. Pacietīgi gaidu, kad laiva aizslīdēs līdz vietai, kas izdevīga metienam. Tas izdodas, un rodas izjūta, ka līdaka vizuli sakampa, tikko tas skāra ūdens virsmu. Ietarkšķas spoles bremze un pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem zivi izdodas iedabūt tīkliņā. Zivs sver gandrīz divus kilogramus!
Arī pie nākamā niedru pudura, tikko vizulis skar ūdens virsmu, spininga kāts saliecas līkumā. Liela līdaka, liekas, izlec no ūdens, gaisā veic vienu pirueti pēc otras, balstoties tikai uz astes. Tad viņa pazūd zem ūdens, iznirst pie paša zāļu pudura un sapinas tajā.
Kamēr apbrīnoju lielo līdaku, nerātnis vējš laivu aizpūtis pie nākamā meldru cera. Pēkšņi atskan apdullinošs troksnis. Cera otrā pusē gaisā uzlido gulbis un, apmetis prāvu loku, nolaižas turpat ūdenī un dusmīgi skatās uz miera traucētāju. Atkal mainās vējš, un zivis pārstāj ķerties.
