Klausoties un skatoties televīzijas pārraidēs par dzīvnieku mocīšanu, man gribas teikt, ka ne tikai varmācīga dzīvnieku nogalināšana ir necilvēcīga rīcība, bet arī viņu pamešana likteņa varā.
Klausoties un skatoties televīzijas pārraidēs par dzīvnieku mocīšanu, man gribas teikt, ka ne tikai varmācīga dzīvnieku nogalināšana ir necilvēcīga rīcība, bet arī viņu pamešana likteņa varā.
Tā notiek arī Aizkraukles vasarnīcu rajonā “Ziedos”. Pavasaros, kad vasarnīcās sākas rosība, daudzi iegādājas kaķēnus un kucēnus, bet rudenī viņus pamet likteņa varā. Arī tagad dārzos klīst izbadējušies suņi un noplukuši kaķi — viņi dzīvo, kā prot, un gandrīz katru ziemu dārzā var atrast pa nosalušam dzīvniekam.
Gribu pastāstīt par veterinārārsti Jeļenu Sikarevu. Savas savainotās kaķenes dēļ vērsos pie viņas pēc palīdzības. Tādu attieksmi pret slimnieku varētu novēlēt jebkuram cilvēku ārstam.
Kas gan ir kaķis? Vienkāršs, mazs dzīvnieks, kuru saimnieks var gan pamest, gan aprūpēt. Ārste vispirms iztaujāja par kaķenītes vecumu, uzturu, svaru un dzīvesveidu, tad viņu izmeklēja.
To Sikarevas kundze veica ar smaidu, lēnām, maigām kustībām, tāpēc kaķene sēdēja mierīgi un ārstes darbībām — kompresēm, injekcijām un ziedēm — nepretojās. Kaķenes ārstēšanai iedeva zāles, pierakstot nākamo apmeklējumu un mājas tālruņa numuru, ja būtu vajadzīga vēl kāda palīdzība.
Paldies veterinārārstei Jeļenai Sikarevai par tādu uzmanību un sirnsību! Katram, kurš grib turēt dzīvnieku, der iegaumēt, ka viņš ir ģimenes loceklis, kuram arī nepieciešama uzmanība un kopšana.
Undīne Ezeriņa Aizkrauklē
