Rīgas—Daugavpils šoseja ir centrālā automaģistrāle, kura ved pa Aizkraukles rajonu. Tieši pa šo ceļu cauri Aizkraukles rajonam izbrauc visvairāk cilvēku. Kāds viņiem veidojas priekšstats par vietējām tūrisma, atpūtas un nakšņošanas iespējām?
Rīgas—Daugavpils šoseja ir centrālā automaģistrāle, kura ved pa Aizkraukles rajonu. Tieši pa šo ceļu cauri Aizkraukles rajonam izbrauc visvairāk cilvēku. Kāds viņiem veidojas priekšstats par vietējām tūrisma, atpūtas un nakšņošanas iespējām? Vai cilvēkiem rodas interese piestāt kādā vietā, lai paliktu tur ilgāk un apskatītu pēc iespējas vairāk? Atļautais braukšanas ātrums — 90 kilometru stundā, labs laiks un ne pārāk intensīva satiksme ir labvēlīgi apstākļi, lai braucēji varētu mierīgi aplūkot, kas interesants ieraugāms Aizkraukles rajona teritorijā.
Vienmuļais apvedceļš
Rīgas—Daugavpils šosejas garums Aizkraukles rajonā ir 58,3 kilometri — no Skrīveru dendroloģiskā parka līdz tiltam pār Aivieksti. No visiem Latvijas rajoniem, kuriem cauri vijas šoseja, tas ir garākais posms. Kamēr nebija izbūvēts Pļaviņu apvedceļš, Rīgas—Daugavpils šoseja veda cauri Pļaviņu pilsētai, taču tagad pilsētu var apbraukt.
Ceļš gan ir vienmuļš, tā abās pusēs nav nekā interesanta, ko redzēt. Tikai norāde, ka turpat netālu ir viens no iecienītākajiem slaloma kalniem Aizkraukles rajonā — Cigoriņkalns.
Kur Skrīveri un Aizkraukle?
Tie, kuri devušies atpūtas braucienā, raudzīsies ne tikai uz koku krāšņo rudens rotu, bet pievērsīs uzmanību arī dažādām norādēm un reklāmām, kas vedinātu kaut kur piestāt. Ar ceļa zīmēm, virziena un attāluma rādītājiem šosejas malās viss kārtībā. Tās braucējus nemaldina. Lielākā problēma ir norādes.
Izbraucot cauri Aizkraukles rajonam, cilvēkam var rasties priekšstats, ka te ir tikai Kokneses un Klintaines pagasts. Nevar saprast, kur sākas un beidzas Skrīveru pagasts. Labi vēl, ka ir norāde “Andreja Upīša novads” un interneta mājaslapas adrese, kur varētu kaut ko atrast par Skrīveriem.
Braucējam nav nojausmas arī par Aizkraukles novadu. Par to, ka tuvumā ir Aizkraukle, ziņo tikai virziena rādītājs.
Skrīveru apkārtne izceļas ar to, ka te vismaz ir nelaiķa skolotāja Leona Antona audzēkņu uzliktās zīmes, kuras norāda ievērojamākās vietas rakstnieka Andreja Upīša novadā — takas, ezeru, arī iestādes, piemēram, pansionātu. Kaut ko līdzīgu veido arī Klintainē, kur amatnieku gatavotās zīmes norāda Stukmaņu muižu un citas skaistas vietas.
Norāda tikai ievērojamas vietas
Visā Latvijā ieviesta vienota parauga zīmes, kuras norāda dabas un kultūrvēstures pieminekļus un muzejus — balti burti uz brūna fona. Spriežot pēc tām, braucot cauri Aizkraukles rajonam, rodas priekšstats, ka mums ir tikai dendroloģiskais parks, Andreja Upīša muzejs un Kokneses pilsdrupas. Nav ne Muldakmens, ne Aizkraukles pilsdrupu, neviena pilskalna. Skrīveros, pie “Klidziņas”, nav arī nekādas informācijas par to, ka tuvumā būtu pārceltuve nokļūšanai Daugavas kreisajā krastā. Arī tā varētu būt ekskursija, kā savlaik bija, ja vien cilvēki par tādu iespēju būtu informēti.
Nevar tūristus sūtīt, kur nekā nav
Aizkraukles rajona tūrisma informācijas centra vadītāja Daina Liepiņa stāsta: “Iniciatoriem vajadzētu būt pašvaldību vadītājiem, taču, piemēram, Klintaines pagastā paskaidroja, ka Stukmaņu muižas norāde ir gana laba, citu nevajag. Stukmaņu muiža gan ir privātīpašums un apskatāma tikai no ārpuses.”
Liepiņas kundze atzīst, ka nav arī nozīmes norādēm uz vietām, kur nav ko redzēt un nav neviena, kurš par šo vietu kaut ko var pastāstīt. Piemēram, uz Aizkraukles pilsdrupām norādes nav tāpēc, ka tur zeme ir privātīpašums, un saimnieks negrib, ka pa to staigā un braukā svešinieki. Bijuši gadījumi, kad tūristi aizraidīti. Uzklausīti arī tūristu pārmetumi, ka arī bukletos norādīti apskates objekti, kurus atrast nav iespējams vai arī tur par tūristiem neviens nepriecājas.
Divas trešdaļas noteikumiem neatbilst
Visā valstī vienots standarts noteikts arī naktsmītņu un atpūtas vietu norādēm, taču Aizkraukles rajonā neviena reklāma šosejas malā neatbilst standartam. Tam līdzinās tikai norāde uz “Kalnavotiem” un “Riekstukalniem”.
Divas trešdaļas šosejas malā izvietoto reklāmu ir nelikumīgas. To novietošana nav saskaņota ar Latvijas autoceļu direkciju. Tās ceļu uzturēšanas pārvaldes Aizkraukles rajona nodaļas vadītājs Ludvigs Šteinbergs informē: “Standartnorāde apdzīvotās vietās ir melni burti un bulta uz balta fona, ārpus apdzīvotām vietām — balti burti uz zila fona. Taču katrs liek, kādu grib. Uzņēmēji vēlas, lai būtu pēc iespējas krāšņāk, ja var, novieto gandrīz uz ceļa. Tāpēc šosejas malas ir tik raibas. Piemēram, “Baltās gliemežnīcas” reklāma uzlikta, nesaskaņojot ar mūsu dienestu, un neatbilst nekādiem noteikumiem. Autovadītāji sūdzējušies, ka šī izgaismotā reklāma arī apžilbinot braucējus. Bet “Sidrabu” ceļa galā vispār ir tikai apzīmēts finiera gabals!”.
Neēdis nepaliks
Aizkraukles rajonā abpus šosejas ir 12 kafejnīcu. Dažās no tām gan var iedzert tikai kafiju, piemēram, “Dakstiņā” pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas. Lepnākais restorāns mūspusē reiz bija “Klidziņa” Skrīveru pagastā. Tagad restorāns slēgts, un jau otro gadu tur lēnām notiek remontdarbi. Ceļa otrajā pusē atjauno vēl vienu krogu, bet automašīnu stāvvietā šobrīd darbojas kiosks, kur piedāvā grilētu cāli. Klintaines un Kokneses pagastā ēstuve ir ik pēc kilometra. Neēdis nepaliksi.
Neskati krogu no ārpuses!
Par apkalpošanu un ēdienu kvalitāti nekad nevajag spriest pēc ēkas ārējā izskata. Piemēram, Rīteros daudzi pabrauc garām mazajai koka būdiņai un piestāj pie lepnajiem “Velniņiem”. Taču ieguvēji būs tie, kuri piestās pie mazās būdiņas. Arī cena nenosaka ēdienu kvalitāti. Konkurences apstākļos ēstuvju saimniekiem vairāk vajadzētu padomāt par ēdieniem un apkalpošanu. Vēl ceļmalas krodziņus varētu iedalīt tādos, kas domāti braucējiem ar biezāku maciņu, un tādos, kur pusdieno klienti, kuri par pusdienām var tērēt aptuveni latu. Turīgākie iecienījuši “Ragāļu krogu”, “Velniņus” un “Bu—bu”.
Viesu namu netrūkst
Skrīveros ir bezcerīgi atrast kādu moteli, hoteli vai viesnīcu. Labāk braukt uzreiz līdz Koknesei, kur naktsmājas piedāvā vismaz četri viesu nami.
Turpat netālu Klintaines pagasta teritorijā ir arī viesnīca “Kalna salas”, motelis esot arī bārā “Bu—bu” pie Pļaviņām. Pilsētā gan neko neatradīsiet.
Atkritumi jāmet zemē
Ja ceļotājiem līdzi ir sviestmaizes un tēja termosā, būs jālūko vieta, kur apstāties un atpūsties. Tagad zeme un mežs daudzviet ir privātīpašums, tāpēc meklēt kādu klusu vietiņu nost no ceļa var būt riskanti. Labāk izmantot speciāli ierīkotās automašīnu pieturvietas.
Tāda ir pie dendroloģiskā parka, “Klidziņas”, pie Pļaviņu apvedceļa. Nevienā no tām diemžēl nav atkritumu konteinera, tāpēc tukšās pudeles, maisiņi un mizas gribot negribot jāmet zemē. Tāpēc arī ir piemēslotas ceļmalas.
Kas tās kopj? Divas reizes gadā valsts akciju sabiedrības “Centrālā reģiona ceļi” darbinieki, “bruņojušies” nūjām ar asiem durkļiem galā un lieliem plastmasas maisiem, dodas savākt visu, ko ceļmalā pametuši braucēji.
Šosejas malā ir arī tualešu problēma. Tīra un kārtīga mazmājiņa ir pie dendroloģiskā parka. Pie “Klidziņas” tāda reiz bija, taču tagad tajā iet neriskētu. Citur publisku tualešu nav, dabiskās vajadzības nokārtot jālūdz atļauja degvielas uzpildes stacijās, kafejnīcās vai, kā to daudzi arī dara, jāiet uz krūmiem.
Simt avāriju gadā
Uz šosejas notiek vidēji simt nelaimes gadījumu gadā. Taču riskanti ir ne tikai braukt, bet arī dzīvot šosejas malā. 2000. gada septembrī Klintaines pagasta “Rasu” mājās, kur dzīvo Ramatu ģimene, iebrauca kravas automašīna un pamatīgi izpostīja māju.
Par savu drošību, dzīvojot šosejas malā, jau vairākus gadus cīnās Skrīveru pagasta “Cepļu” māju saimnieki invalīdi Zībarti. Laimīgas sagadīšanās dēļ viņu mājā neviena automašīna nav iebraukusi, taču nepārtraukti jūt vibrācijas. Viņi prasīja, lai vecās, sarūsējušās drošības barjeras nomainītu ar jaunām un izturīgākām. Tas šovasar izdarīts. Viņi, protams, būtu priecīgi, ja šoseju pārbūvētu, attālinot to no mājām. Taču tas praktiski nav iespējams, jo arī šosejas otrā malā dažus metrus no ceļa ir dzīvojamā māja.
Sienas sāk plaisāt
Šīs mājas kādreiz sauca “Lāčplēši”, taču tagad to adrese ir Rīgas ielā 4. Dažus metrus no šosejas 27 gadus te dzīvo Ilga Grīnfelde. Kādreiz viņa strādāja pakalpojumu kombinātā par audēju, un toreiz māja piederējusi kombinātam, tāpēc te iedots dzīvoklis. Tagad māja pieder skrīverietim Aivaram Dronkam, un Grīnfeldes kundze cer, ka pagasts reiz ierādīs mītni citur. Dzīvokļu rindā viņa ir jau aptuveni 30 gadu.
Pagaidām jāiztiek, kā ir. Ilga Grīnfelde saka: “Labi, ka dzīvokļa durvis ir uz pagalmu, bet kaimiņienei, kurai arī dzīvoklis šajā mājā, izeja ir uz šoseju. Šogad uzlika drošības barjeru, citādi likās, ka mašīnas brauc gar pašu slieksni. No braucošo automašīnu radītās vibrācijas reizēm lustra pie griestiem dreb, pamazām ieplaisājušas mājas sienas, lai arī tā ir izturīga mūra ēka.”
Pagalmā iet čurāt
Grīnfeldes kundze brīnās, cik nekārtīgi var būt cilvēki: “Jūs pat nevarat iedomāties, ko var izmest pa braucošas mašīnas logu! Pat sieviešu higiēniskās paketes. Būtu metuši, kur ceļmalā mežs. Nē, tieši logos. Mums jau nekas cits neatliek, kā pašiem visu uzkopt, jo negribas taču mēslos dzīvot. Pret tādiem, kuri ienāk pagalmā ūdeni vai pareizo ceļu pajautāt, iebildumu nav, taču, ja gandrīz vai pagalmā iet pačurāt, ir ļoti nepatīkami.”
Ar šoseju jāsamierinās
Izbraucot šo Rīgas—Daugavpils šosejas posmu, skaidrs, ka tūristi, vadoties pēc zīmēm ceļa malā, atradīs visu, kas tajās norādīts. Naktī uz ielas nepaliks, paēduši būs, arī atpūtušies un izklaidējušies. Šo to no kultūrvēstures pieminekļiem neredzēs, bet tāpēc jau pasaule bojā neaizies. Grūtāk vien tiem, kuri nekur nevar aizbraukt, jo viņiem šīs šosejas malā jādzīvo un ar to jāsamierinās, jo ne ceļu kur citur aiznesīs, ne arī dzīvesvietu tik viegli mainīt.
