Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kuru nosacīti varētu dēvēt par “aukstā kara” periodu. Partijas ieročus rokā neņem, bet vicina pa gaisu vārdu pīķus, gatavas pēc vajadzības izdarīt pa “kompromata” cirtienam.
Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kuru nosacīti varētu dēvēt par “aukstā kara” periodu. Partijas ieročus rokā neņem, bet vicina pa gaisu vārdu pīķus, gatavas pēc vajadzības izdarīt pa “kompromata” cirtienam.
Vecajām partijām konkurentu pā tagošanas pieredze jau ir, tāpēc vienmēr kaut kas šokējošs krājumā. Taču nav noturējušies pretī kārdinājumam paklupināt pretiniekus arī pirmziemnieki — “Jaunais laiks”, publiski paziņojot, ka valdība gatavojas slepus nodot privatizācijai trīspadsmit prestižu Vecrīgas namu. Privatizēt par sertifikātiem — tas nozīmē “par sviestmaizi”. Premjers gan šādu privatizācijas iespēju kategoriski noliedz, tomēr valdošās koalīcijas partijām skandāls neilgi pirms vēlēšanām par labu nenāk.
Atbildes cirtiens ilgi nebija jāgaida: finansu ministrs Gundars Bērziņš (Tautas partija) masu saziņas līdzekļiem izpauda, ka “Jaunā laika” valdes loceklis Grigorijs Krupņikovs saistīts ar gaļas kontrabandas lietu. Skaidrošanās, vai Krupņikovam ir kāds sakars ar firmu, kuras daļa viņam pirms tās pārdošanas piederējusi, ieilgs, jo apvainotais vērsies tiesā, bet mēs, vēlētāji, līdz balsošanai pie skaidrības varbūt tā arī netiksim. Toties šaubu ēna tikmēr klāsies pār “Jauno laiku” un tās naudas devējiem.
Laukos vēlēšanu tuvums nemaz nav jūtams. Piemēram, kurmenieši saka — šoreiz pagastā neaģitē neviena partija, gandrīz vai jāapvainojas! Toties Rīgā viss notiek, nu gluži kā filmā “Pie bagātās kundzes” 30. gadu Latvijā.
Pagājušajā nedēļā divas dienas pavadīju seminārā Rīgā. Eju pa Stacijas laukumu — parakstus vākdami, sociāldemokrāti ar bērīti braukā. Pie “Laimas” pulksteņa dzeltenās vējjakās reklāmas prospektus dala “Latvijas ceļš”, Doma laukumā tos rokā spiež Pirmās partijas aktīvisti. Viss laukums piemētāts, atkritumu kastes — pilnas. Žēl — uz ļoti laba krītpapīra iespiesti portreti un teksti, daudz krāsas, darba un naudas iztērēts… Pēc pāris nedēļām tā jau būs vēsture, neviens vairs neatcerēsies pat, kādas bija partijas. Tikai cītīgākie vēstures materiālu krājēji varbūt šo to paglabās līdz nākamajai priekšvēlēšanu kampaņai.
Pēc tautas noskaņojuma spriežot, mūs var sagaidīt visādi brīnumi. Vieni vispār neies vēlēt, otri, neatkarībā vīlušies, protesta dēļ nobalsos par padomijas laika pielūdzējiem, trešie izdāļās savas balsis maznozīmīgām sīkpartijām, kurām politikā nav nekādu izredžu. Un ko mēs iegūsim? Bail prognozi izteikt vārdos.
Paziņas, draugi un pavisam sveši cilvēki man bieži jautā — par ko lai balso? Nesaku un arī nedrīkstu teikt. Žurnālistam pirms vēlēšanām jābūt apolitiskam, neitrālam, subjektīvisms jānoliek malā. Daudzos masu saziņas līdzekļos darbinieku ētikas kodekss nosaka, ka žurnālists nedrīkst balotēties par deputāta kandidātu, bet, ja to ļoti vēlas, no darba jāaiziet.
Zviedrijā žurnālisti pat vienojušies nebalsot, lai ar savu balsi neatbalstītu kādu konkrētu partiju un neietekmētu vēlēšanu iznākumu. Par to gan var diskutēt, jo arī žurnālists taču ir savas valsts pilsonis ar visām pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Un kāpēc gan lai viņš tos nepildītu?
Uz brīnumiem laikam cer arī viens no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” līderiem Jānis Jurkāns, kurš nule Maskavā ticies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kaut arī Jurkāns ir Latvijas—Krievijas parlamentu sadarbības grupas vadītājs, vai tad Latvijai nav ne prezidenta, ne premjera, ne ārlietu ministra, kam tas būtu jādara? Viņi par šo vizīti pat nav bijuši informēti. Līdz šim ar Putinu pusoficiāli tikusies tikai Vaira Vīķe—Freiberga. Nu brauc Jurkāns, pa blatu randiņu sarunājis, un stāsta, cik labi krievi Latvijā dzīvos, ja “bites” tiks pie varas. Un Putins latviešu Jānim draudzīgi sit uz pleca: “Malacis, Vaņa! Arī mums patiks, ja tava partija Latvijā valdīs!”.
Neko “daudz” jau krieviem Latvijā nevajag: tikai ļaujiet pašvaldības vēlēt un krievu valodā skolojiet. Krievijā pat izskan viedokļi, ka 8. Saeimas vēlēšanas Latvijai ir tikpat nozīmīgas un izšķirošas kā 1990. un 1991. gads. Tas mums liek būt piesardzīgiem. Arī Valsts prezidente aicina nopietni padomāt, ko izvēlēties — turīgāku un drošāku rītdienu sološu valsts attīstību NATO un Eiropas Savienībā vai orientēšanos uz Austrumiem, kas mums var dot tikai neziņu un haosu.
Pagājušajā nedēļā paralēli priekšvēlēšanu kaislībām daudz tika spriests par Eiropas Savienības lietām saistībā ar lauksaimniecību, jo Latvijā bija ieradies Eiropas galvenais lauksaimnieks Francs Fišlers. Pēc viņa vizītes ir skaidrs: lielākas kvotas Latvijas zemnieki vēl var cerēt saņemt, bet palielināt subsīdiju apjomu — diezin vai. Jo cīniņā par un pret reformām lauksaimniecības politikā satiksies arī pašas ES dalībvalstis. Tātad gaidāma dubultspēkošanās — arī starp kandidātvalstīm un dalībvalstīm.
Iespējams, kandidātvalstu likteni daļēji izšķirs arī svētdien Vācijā notikušo parlamenta vēlēšanu rezultāti, jo Vācija Eiropas Savienībā ir lielākā nodokļu maksātāja. 61,2 miljoniem vāciešu 22. septembris bija ne tikai vēlēšanu diena, bet arī tradicionālie ikgadējie alus svētki “Oktoberfest”. Tātad — nobalso un pie alus kausa! Tik spraiga vēlēšanu cīņa Vācijā sen nebija redzēta — gandrīz vienādu balsu skaitu ieguvuši gan kanclera Gerharda Šrēdera vadītie sociāldemokrāti, gan Edmunda Štoibera Kristīgo demokrātu savienība. Sociāldemokrāti tomēr nedaudz vairāk. Tātad nevarēs izveidot valdību bez kādas no mazajām partijām.
Vēl mani aizvadītajā nedēļā ļoti satrauca ledāja šļūdonis Ziemeļosetijā. Tas noticis ļoti skaistā vietā netālu no Gruzijas robežas, kur pati kādreiz jaunībā kāpu kalnos. Gizeldonas upe un Karmadonas ieleja izsenis ir iecienīta atpūtas un tūrisma vieta ar pasakainiem dabasskatiem. Nu sniega un ledus masa aprakusi veselu ciemu, bojā gājuši ap simts cilvēku, izglābt izdevies tikai 26.
Tie, kas redzējuši Krievijā uzņemto filmu “Brālis”, noteikti atcerēsies vienu no galveno lomu tēlotājiem Sergeju Bodrovu. Aktieris un režisors uz Karmadonas ieleju bija devies ar savu filmēšanas grupu, jo uzņem jaunu filmu “Sakarnieks”. Pagaidām par režisora un vēl 16 filmēšanas grupas cilvēku likteni nekas nav zināms. Jā, kalni ir skaisti un vilinoši, bet daba — neparedzama un visvarena. Lai kā cilvēks censtos, viņš to pilnībā uzveikt nespēs nekad.
Bet pie mums, Latvijā, daba iekāpusi rudens zābakos. Lapu zaļums vēl turas pretī salnu naksnīgajiem kniebieniem, bet cik nu vairs ilgi. Gadalaiku aprite turpinās, un nav tur ko skumt — drīz sāksies skaistais Ziemassvētku gaidīšanas laiks.
