Turpinot “Staburagā” sākto tēmu “Vai darbs talkās ir skolēnu izkalpināšana?”, vēlējāmies uzzināt to saimnieku domas, kuriem palīgā dodas talcinieki no skolas. Savas domas izteikuši arī lasītāji.
Turpinot “Staburagā” sākto tēmu “Vai darbs talkās ir skolēnu izkalpināšana?”, vēlējāmies uzzināt to saimnieku domas, kuriem palīgā dodas talcinieki no skolas. Savas domas izteikuši arī lasītāji.
Skrīveru vidusskolas pedagogi atzīst, ka šoruden skolēni talkās gājuši mazāk nekā citugad — izbiedējušas nesaskaņas talku jautājumā, arī bērni kļuvuši slinkāki, bet ar varu darbā neviens nedzenot. Daudzu klašu skolēni vienojušies ar kādu konkrētu saimnieku un katru gadu līdz pat mācību gada beigām dodas viņam palīgā. Dažkārt bērni strādā arī augustā, piemēram, lai palīdzētu novākt sīpolus.
Bērns dienā varot nopelnīt no diviem līdz četriem latiem, bet tas atkarīgs no darba organizācijas. Cits saimnieks maksājot pēc novāktās platības, cits — pēc ražas daudzuma, bet dažs vienojas par summu un samaksā par autobusu ekskursijai. Ja bērni strādā visu dienu, saimnieki gatavojot arī pusdienas.
Skolēni ir bieži talcinieki Skrīveru zinātnes centra laukos. “Bērni strādā brīnišķīgi!” saka centra vadošais pētnieks Andris Lejiņš. “Šogad pie mums talkā bija direktora Alda Rakstiņa audzināmā klase, un ar viņu darbu esam ļoti apmierināti. Kad darbu ātri vajag padarīt, palīgi lieti noder, sevišķi tādi, kuri čakli strādā.
Bērni mūsu laukos strādā ne vien ar rokām, bet arī ar galvu — stāstām par kartupeļu šķirnēm, kā pareizi audzēt. Viņiem patīk un interesē. Sākumā vienojamies, cik par kādas šķirnes novākšanu maksāsim. Šogad samaksājām par autobusu, un bērni jau devušies ekskursijā.”
Lejiņa kungs piebilda, ka nebūtu prātīgi aizliegt bērniem doties talkās: “Bez darba par īstu cilvēku neviens nav izaudzis. Būtu noziegums gan pret bērniem, gan pret darba devējiem, ja tādu iespēju liegtu.”
Zemnieku saimniecības “Klošāres” saimniece Guna Skrīvele stāsta, ka šogad palīgus neaicinājuši, jo paši saviem spēkiem ražu novākuši, bet vēl pagājušajā rudenī viņu laukos skolēni strādājuši. “Bērni patiešām strādā, kā pienākas. Neslinko, blakus nav jāstāv un jāmudina. Vienmēr jau sākumā vienojamies, cik par darbu maksāsim, un nekādu domstarpību nav — labi mums un bērniem.”
“Staburagam” savu viedokli pauda arī lasītāji, un nevienu radikāli pretēju viedokli nedzirdējām, bet sašutumu gan.
“Neapmierinātajiem vecākiem vajag speciālistu konsultāciju, man viņu uzskati šķiet aplami,” pārliecināta aizkraukliete Anita. “Darbs ir labākā audzināšana. Esmu izaudzinājusi trīs bērnus, visi skolas gados gājuši talkās, bet tādēļ bez izglītības nav palikuši, toties čaklāki gan kļuvuši. Kad pati mācījos Bulduru dārzkopības tehnikumā, mācības sākās tikai oktobrī, visu septembri strādājām. Arī tagad tā varētu mācību darbu skolās organizēt. Ja vecāki vēlas audzināt baltrocīšus, lai laiž bērnu privātskolā, kur pat pildspalvu lāga nevajadzēs rokā turēt.”
Rudzītes kundze, vecmāmiņa no Aizkraukles pagasta, vēlējās izteikt atbalstu Skrīveru vidusskolas vadībai, uzskatot, ka bērniem ir lietderīgi iet talkās. “Daudzi bērni nevar aizbraukt ekskursijās kopā ar klasi, jo vecākiem nepietiek naudas. Brīnišķīgi, ja bērni paši var naudu nopelnīt, nejusties atstumti vai nabadzīgāki par citiem.”
Kādas Aizkraukles rajona pamatskolas skolotāja Inga pauda līdzīgu viedokli, piebilstot: “Neapskaužu skolotājus, kuriem jāsadarbojas ar tādu vecāku pretsparu. Viss vairāk izklausās pēc personīgām antipātijām. Vai vajag tās risināt tādā veidā?”.
