Eduards Vaičulāns no Valles pagasta “Tupiņiem” 1967. gadā ražoto automašīnu GAZ 21P Volga iegādājās pirms astoņiem gadiem.
Eduards Vaičulāns no Valles pagasta “Tupiņiem” 1967. gadā ražoto automašīnu GAZ 21P Volga iegādājās pirms astoņiem gadiem. Par kādreiz valdības struktūrās izmantoto lepno un dārgo auto vallietis samaksājis 180 latu.
— Savā jaunībā tādu automašīnu nopirkt nespēju. Ar dārgajām volgām brauca kolhozu priekšsēdētāji, augsti partijas darbinieki un valdības pārstāvji, — stāsta Eduards Vaičulāns. — Vēlāk šīs mašīnas nevienam vairs nevajadzēja, un tādas varēja iegādāties ļoti lēti. Es savu nopirku no paziņas un pa sliktajiem lauku ceļiem braucu bez bēdām. Kādreiz man bija arī 1956. gadā pirkts Moskvičs M—400, ar kuru izbraukāta pat Maskava un Ļeņingrada (tagadējā Sanktpēterburga — aut.). Diemžēl tas savu mūžu nokalpojis. Nu braucu ar volgu.
100 procentu oriģināls
Lēti pirktajā GAZ 21P tūdaļ gan ieguldīti apmēram 100 latu — atjaunots dzinējs, nomainītas vairākas detaļas, un automašīna sagatavota obligātajai tehniskajai apskatei.
— Paziņas gan reizēm saka, lai volgu pārdodu un pērku kādu importa mašīnu. Taču es negribu — ar ārzemju auto daudz problēmu, arī detaļas dārgas, — stāsta Eduards Vaičulāns. — Man visu mūžu ir saskare ar GAZ markas automašīnām. Darbā braucu ar dažādiem GAZ kravas auto, šīs markas braucamie bija arī vairākiem paziņām. Tādēļ volgas uzbūvi pārzinu ļoti labi, un tās remonts grūtības nesagādā. Turklāt visas daļas manā automašīnā ir simtprocentīgu oriģinālas, nekas nav pielāgots no citiem braucamajiem.
Kur tagad var dabūt oriģinālas detaļas sešdesmitajos gados ražotai automašīnai? Izrādās, tā neesot problēma — vajagot tik labi pameklēt.
— Vecās automašīnas pusizjauktas pamestas daudzās lauku sētās. Daudzviet palicis tikai karkass, bet ir arī tādas, no kurām vēl ko derīgu var noskrūvēt, — stāsta volgas īpašnieks. — Es savai automašīnai dažas rezerves daļas nopirku veikalā, taču pārsvarā tās ieguvu no izjauktiem vrakiem. Man arī pašam ir vēl viens GAZ 21 — sarūsējis un izjaukts detaļās.
Braucot jūtas kā lainerī
Pie savas trīsdesmit piecus gadus vecās volgas Eduards Vaičulāns ir pieradis. Viņam patīk varenās automašīnas līganā gaita, arī salons ir pietiekami liels un ērts.
— Volga ir pamatīgs auto. Tajā var ērti sēdēt pieci cilvēki, un vietas pietiks arī kartupeļu maisiem vai tomātu kastēm, bet braucot lielo svaru nemaz nejūt — automašīna velk ļoti labi, — stāsta Eduards Vaičulāns. — Protams, tai nav ne elektrisko stikla pacēlāju, ne lūkas un dažādu citu ekstru. Taču man volga ļoti patīk, es tajā jūtos kā lainerī.
Degvielai nauda jākrāj
Braucot lielajā lainerī, jārēķinās, ka degvielas patēriņš ir atbilstošs automašīnas izmēram. Kaut ar četru cilindru dzinēju, volga benzīnu tērē diezgan daudz.
— GAZ ražotāji par ekonomiju nedomāja, jo tolaik degviela bija lēta, tās pietika visiem, — stāsta vallietis. — Mana automašīna simt kilometriem tērē apmēram četrpadsmit litru 76. markas benzīna, un tās ātrums ir apmēram simt kilometru stundā. Modernie ārzemju auto ir krietni ekonomiskāki un ātrāki, taču problēmu ar tiem pulka vairāk. Savu volgu varu remontēt pats, man nevajag ne modernu servisu, ne dārgu rezerves daļu. Degvielas ekonomijai draugi iesaka aprīkot auto ar gāzes iekārtu, taču šaubos — tā mašīna zaudēs savu oriģinalitāti. Es jau arī daudz nebraukāju. Aizlaižu līdz veikalam, pagasta padomei, šad tad sanāk tālāks brauciens līdz Rīgai, tas arī viss. Tādiem retiem braucieniem naudu degvielai var atlicināt.
Saglabāt nākamajām paaudzēm
Eduards Vaičulāns nolēmis volgu saglabāt un nevienam to nepārdot, jo vēsturi pārdot nedrīkstot. Tādēļ vallietis saglabājis arī 1968. gada visurgājēju GAZ 69A. Ar to gan nevarot braukt, jo sabojājies dzinējs.
— Lai paliek nākamajām paaudzēm, — viņš teic. — Šādu automašīnu paliek arvien mazāk, gribu vismaz savas saglabāt, lai bērni redz, kādas agrāk bija automašīnas.
Jau tagad, Eduardam Vaičulānam braucot, ļaudis atskatās — ne katru dienu gadās redzēt, kā starp fordiem, opeļiem un audi lavierē majestātiskā volga.
— Vēl mana volga nav antikvāra, bet pēc dažiem gadiem droši varēšu stāties seno spēkratu klubā un piedalīties parādēs, — spriež Eduards Vaičulāns.
