Pielīšanas sindromu no sabiedrības laikam neiznīdēt nekad. Padomju gados kā Dieva sūtni rajonā gaidīja pat sīkāko kādas ministrijas ierēdni vai kompartijas darboni.
Pielīšanas sindromu no sabiedrības laikam neiznīdēt nekad. Padomju gados kā Dieva sūtni rajonā gaidīja pat sīkāko kādas ministrijas ierēdni vai kompartijas darboni. Pionieri baltās blūzītēs sniedza puķes un gatavoja slavinošas montāžas, atbraucējiem rādīja tikai labāko un skaistāko. Reizēm, pēdējā brīdī uzpošot fermu vai skolu, pat krāsa vēl nepaspēja nožūt. Kāda dzelzceļniece stāstīja, ka pirms vislielākā priekšnieka ierašanās pavasarī stacijas priekšas vēl tukšajā puķudobē ierausuši no siltumnīcas atvestos podiņus ar ziedošām tulpēm…
Šīs atmiņas uzjundīja, vērojot Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāra Franca Fišlera kārtējo vizīti Latvijā. Nu neveda vis viņu uz kādu nomaļu leišmales zemnieka saimniecību, kur kartupeļus rok ar lāpstu un aiz kūts mēslu kaudze līdz jumtam. Aizveda uz lepno Jelgavas rajona Zaļenieku pagastu, kur “Mežacīruļu” saimniecībā varbūt tikai putnapiena trūkst. Būtu jau labi, ja visi mūsu zemnieciņi tik turīgi būtu. Tad jau nevajadzētu ne Eiropu, ne tās naudu.
Sīrupaini salda bija arī Eiropas sūtņa sagaidīšana — ar dziesmām, dāvanām un tautumeitām. Tikpat kā pirmsjāņu vakarā. Pietrūka tikai pastalu un appušķotu brūnaļu. Nezinu, ko par šādu ārišķību nodomāja pats Fišlera kungs, varbūt smīnēja bārdā, jo citās valstīs esmu pārliecinājusies par ārzemnieku lietišķumu — viņi nejauc svētkus ar ikdienu, un Francam Fišleram šis nav nekāds izklaides brauciens, bet gan atbildīgs darbs.
Viesim, protams, nav nekādu iebildumu justies kā mazam ķeizariņam, papriecāties un pamieloties ar mūsu garšīgo pārtiku, bet naivi būtu domāt, ka tas radikāli mainīs viņa viedokli par Latviju. Ar parādes veida izrādīšanos un pazemīgu pielīšanu neizdosies pavērt platāk Eiropas veco un bagāto dalībvalstu naudasmakus un panākt, lai tās atsakās no kaut kā par labu lūdzējiem klātpienācējiem.
Izlikdamies labāki nekā esam, varam palikt zaudētājos, jo “pievilkt” līdz mazskaitlīgajam turīgo līmenim visu trūcīgo Latvijas lauksaimniecību neizdosies ne šodien, ne vēl pēc desmit gadiem. Nabadzības dēļ latvietis lepnību nekad nav zaudējis. To gan derētu paturēt prātā tiem, kuri šādu ārzemju viesu uzņemšanu organizē.
