Turpinājums. Neskatoties uz mežaino rajonu, ceļu tīkls ļāva veikt sekmīgu karadarbību.
1. turpinājums. Sākums 17. septembra numurā.
Neskatoties uz mežaino rajonu, ceļu tīkls ļāva veikt sekmīgu karadarbību. Te bija iespējams izvērst spēkus plašā frontē, un karaspēka kolonnas varēja atbalstīt viena otru. Līdz ar to varēja nosegt flangus, kas Taurkalnes un Daudzevas plašajos mežos bija sevišķi svarīgi, jo nekad nevarēja zināt, no kurienes parādīsies pretinieks.
Šajā dienā krievi cieta neveiksmi, mēģinot veidot pretuzbrukumu vāciešu pozīcijām Biržu—Vecmēmeles ceļa tuvumā pie Rovejas upes Lietuvā. Zīmīgi, ka te notika abu pretinieku kavalērijas divīziju sadursme. Vācieši gan teica, ka viņiem lielas problēmas sagādāja tieši pāriešana no ierakumu cīņām uz pretinieka vajāšanu, jo daudz laika pagāja zirgu seglošanai un nastu savākšanai. Vārdu sakot, kamēr zirgu uzraugi pilnībā sagatavoja daļas uzbrukumam.
Vajāšana pa Taurkalnes mežiem
Krievi pamazām atstāja Mēmeles krastos ieņemtās pozīcijas un atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Bija gaidāma viņu karaspēka nemitīga vajāšana pa nepārredzamajiem Taurkalnes mežiem posmā starp Mēmeli un Daugavu.
Visaktīvāk vācu virspavēlniecības plānus sāka īstenot Šmetova galvenie spēki. Viņi atstāja Skaistkalnes un Radvilišķu rajonu un devās virzienā uz Jaunjelgavu, Valli un Bārbeli. Uzbrukumā iesaistīto spēku aizmuguri palika segt pulkvežleitnanta Ešborna vienības. Viņa karaspēks izvietojās Mēmeles lielajā līkumā pie Tatarkalnes. Lielās kolonnas sastāvā 6. kavalērijas divīzija, jēgeru bataljons un divas riteņbraucēju rotas forsēja Mēmeli un salauza krievu pirmo pretošanos pie Mūrmuižas.
Šmetova grupējuma centrā 41. kājnieku divīzija devās Valles virzienā, un pie Mežmuižas to sagaidīja nopietna krievu 37. korpusa arjergardu pretestība. Iecavas upes labajā krastā viņi noturējās diezgan ilgi. Apiešanas manevrs vāciešiem ieilga, un tikai pievakarē viņu divīzijas labais spārns iznāca krievu kreisajā flangā. Tas piespieda krievus atiet uz savām galvenajām pozīcijām pie Valles. Šo apdzīvoto vietu vakarā sasniedza arī Homeijera brigāde, kura ceļu no Bauskas bija veikusi divās dienās.
Gūstā simtiem krievu karavīru
Savukārt pulkvežleitnants Sobbe ar jātnieku vienībām, riteņbraucēju rotām, Forstnera brigādes kājniekiem un spēcīgo artilēriju no Mūrmuižas pagriezās Taurkalnes virzienā. Vakarā viņi sasniedza Taurkalnes muižu un apstājās pie spēcīgi nostiprinātajām krievu pozīcijām.
27. augustā vācu kavalērija, svinot uzvaras Latvijas pierobežā pie Tatarkalnes un Spalvišķu miesta, atspieda krievu karaspēku uz Mazzalves rajonu. Toties Sobbe ļoti nikni cīnījās ar pretinieku pie Taurkalnes muižas, kur krievu Ņevas 1. pulks līdz pēcpusdienai sīvi aizstāvēja savas pozīcijas. Viņu pretestību salauza tikai tad, kad vācieši veica klasisku flanga manevru.
Šīs ļoti veiksmīgās apiešanas rezultātā gūstā nokļuva 150 krievu karavīru. Šie zaudējumi īpaši neietekmēja Ņevas pulka kaujas sparu. Viņi joprojām cīnījās ļoti pašaizliedzīgi, izmantojot savu aizsardzības līniju pastiprināšanai jebkuru dabisko šķērsli.
Atkāpjoties posta ceļus
Pie Valles kauja beidzās jau agrā pēcpusdienā, jo krievu 37. korpusa arjergardi neizturēja divu vācu vienību uzbrukumu un sāka steigā atkāpties. Dažas kājnieku daļas atkāpās Birzgales virzienā, bet galvenie spēki devās uz Jaunjelgavu. Vācieši turpināja enerģiski vajāt pretinieku līdz Taurkalnes stacijai un saņēma gūstā vēl 270 krievu karavīru, bet trofejās ieguva dažādu kara tehniku.
Atkāpjoties krievi postīja visu, kas vāciešiem var noderēt karā, ieskaitot ceļus un pievedceļus. Tāpēc kādu laiku vāciešiem bija grūtības pārvietot uz priekšu pat lauka virtuves. Tomēr šī karstā cīņu diena vāciešiem bija veiksmīga, jo vakarā Forstnera brigāde iznāca Daugavas krastā tikai piecu kilometru attālumā no Jaunjelgavas.
Pāri Daugavai pontontilti
28. augustā vācu 6. kavalērijas divīzija sasniedza Mēmeles upi Lielmēmeles muižas rajonā. Krievu armijas vadība te bija nolēmusi vāciešiem izrādīt ļoti nopietnu pretestību. Lai varētu manevrēt Daugavas abos krastos, krievi pāri upei bija uzbūvējuši divus pontonu tiltus un ierīkojuši palielu placdarmu pie Jaunjelgavas. Pastiprinājumā viņi saņēma vēl vienu strēlnieku pulku.
Tā kā krievu armijas stiprās pozīcijas nedeva vāciešiem cerības ieņemt Jaunjelgavu pēkšņā triecienā, todien viņi samierinājās tikai ar spēku izvēršanu. Kaut arī vācu karaspēka munīcijas kolonnas un pārtikas transports strādāja ar necilvēcisku piepūli, dzelzceļa piespiedu dīkstāve un lielie aizmugures ceļu attālumi ļoti apgrūtināja cilvēku un zirgu apgādi.
