Daudz gadu pagājis kopš dienas, kad Pļaviņu bērnu bibliotēkas bibliotekāre Antra Galiņa bija maza meitene un radio dzirdēja aicinājumu bērniem uzrakstīt turpinājumu divām dzejas rindām: “Zoodārzā trakas lietas, zvērs neviens vairs nav uz vietas…”.
Daudz gadu pagājis kopš dienas, kad Pļaviņu bērnu bibliotēkas bibliotekāre Antra Galiņa bija maza meitene un radio dzirdēja aicinājumu bērniem uzrakstīt turpinājumu divām dzejas rindām:
“Zoodārzā trakas lietas,
Zvērs neviens vairs nav uz vietas…”
Mazā Antra toreiz radio neko nenosūtījusi, bet par zoodārza zvēru jampadraci pierakstījusi pilnu kladi — gan pantos, gan prozā. Kladi meitene nevienam nerādījusi, jo kautrējusies un baidījusies, ka vienaudži smiesies. Pēc vairākiem gadiem māte, kārtojot māju, pierakstus atradusi un gribējusi sadedzināt, bet vecmāmiņa tos izglābusi un saglabājusi. Viņai paticis viss, ko meitēns sacerējis, un viņa arī rosinājusi Antru turpināt rakstīt.
Vasarā top kriminālstāsts
Kad Antra mācījusies vidusskolā, reiz vasarā vajadzējis uzrakstīt garāku sacerējumu par skolēna izvēlētu tēmu. Antra uzrakstījusi kriminālstāstu, kuru skolotāja kā ļoti labu darbu ieteikusi aizsūtīt toreizējā skolēnu laikraksta “Pionieris” redakcijai. Antra jau otro reizi šo izdevību nav izmantojusi.
— Es negribēju savas domas un pārdzīvojumus publiskot, jo nevēlējos personīgo dzīvi saistīt ar rakstniecību, — tagad atzīst Antras kundze.
Raksta, kad ir ko teikt
Antra Galiņa rakstījusi visu mūžu, taču tikai tad, kad ir ko teikt. Viņai ir ne tikai dzejoļi un miniatūras, bet arī pasakas. Pēdējais ir pasaku cikls par pelēm. Rakstīt par vairākām peļu paaudzēm rosinājusi dzīve — Antras vīra lauku mājās esot daudz peļu. Vērojot viņu dzīvi un saistot ar cilvēku attiecībām, radies Antras pasaku cikls.
Savus jaunākos darbus Antras kundze lasījusi bērniem bibliotēkā, šķiet, mazajiem tie patikuši. Antras dzejoļi lasīti arī jubilejās, tos viņa jubilāriem velta īpaši. Pirmais Antras kundzes darbu vērtētājs ir vīrs Pēteris, savus darbiņus viņa labprāt nolasa kolēģēm bibliotēkā. Dzeju prozā un miniatūras Antra Galiņa lasa arī savā draudzē, jo abi ar vīru ir Septītās dienas adventisti.
Kautrīgums nav zudis
Antra jau kopš bērnības sevi uzskata par kautrīgu un klusu, kurai svešos ļaudīs grūti iejusties, jo dažkārt liekas, ka var viņiem traucēt.
— Ja kāds man nodara pāri, nedusmojos, bet mēģinu saprast, kāpēc tā noticis. Cenšos iejusties šajā cilvēkā un tad savus iespaidus uzticu papīram. Daudzas atbildes rodu, lasot Bībeli vai domās sarunājoties ar Dievu. Sāp tas, ka mūsdienās pasaulē ir tik daudz ļaunuma, bet es domās un arī runās šos cilvēkus netiesāju. Katram pašam jānonāk pie atziņas — nedarīt otram to, ko nevēlies sev, — atzīst Antra.
“Staburagam” Antra Galiņa uzticēja dzejoli, kurš veltīts viņas vīram:
“Viss, kas ir mans, ir arī tavs.
Viss, kas ir mans un tavs, ir mūsu.
Viss, kas ir mūsu, ir nācis no Dieva,
Un viss tas pieder Dievam.
Viss, ko Dievs mums devis, ir mūsu.
Viss, ko Dievs mums devis, ir arī mans.
Viss, kas ir mans, ir arī tavs.
Viss, sākot ar dzīvību
Un beidzot ar pateicību,
Pieder Dievam, tev un man.
Kaut vienmēr tas tā būtu!”
