Bērni skolas ikdienu mēģina padarīt interesantāku un raibāku, jo skola nav tikai vieta, kurā apgūst nepieciešamās gudrības.
Bērni skolas ikdienu mēģina padarīt interesantāku un raibāku, jo skola nav tikai vieta, kurā apgūst nepieciešamās gudrības. Skolēnu vidū populāra ir dažādu pantu sacerēšana un skandēšana. Bērnu sabiedrībā top savdabīga un laikmetam pieskaņota jaunā dziesmu folklora.
Folkloras pētniece Vilma Greble, izzinot bērnu folkloru, norāda, ka tas ir labs izziņas materiāls, lai izprastu un iepazītu bērnus. Skolēni folkloru apgūst no skolas mācību grāmatām, viņiem to māca vecmāmiņas, mātes. Šobrīd arī dators dod papildus iespējas. Aptaujājot bērnus, var vērot klasisko tautasdziesmu pārmantojamību un izzināt bērnu jauno dziesmu tematiku un žanrus. Senā dziesma ne vien pāriet no paaudzes paaudzē, tā iegūst arī jaunus apveidus.
Šobrīd bērnu folklorā aktua-
lizējas bērnu pašu radītā vai variētā folkloras daļa. Daudzveidīgas ir jaunās bērnu dziesmas, kuras saistītas ar skolas gaitām. Tās var iedalīt trijās grupās:
1) skolas dzīves atainojums, ne tikai apgūstot mācības, bet arī parodējot aktuālās skolas problēmas:
“Sanākuši reperīši
Visi barā uzrepot,
Vēlāk uzpīpēja zāli —
Nu ir laiks uzklepot.”;
2) noraidoša attieksme pret skolu un mācībām:
“Liku skolu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama,
Aijaijā, trallallā,
Pāri gāju dziedādama.”;
3) skolas laiks iedomātās atmiņu skicēs:
“Atceries, kad skolā gājām,
Eļļu dzērām, peles ķērām,
Skolotājus mēdījām
Un pa ausīm dabūjām.”
Bērniem atmiņā paliek tautas dziesmas, kurās saskatāmas paralēles ar reālo dzīvi, tās problēmām. Jaunajās dziesmās pirmās tautasdziesmas rindas aizgūtas no klasiskās dainas, bet tās turpinājums veidots laikmetam pieskaņotā leksiskā un problemātikā:
“Jauni puiši, jaunas meitas,
Visi gāja bariņā;
Visi gāja bariņā,
Šaujamais kabatā.”;
“Silta, jauka istabiņa,
Zagtas malkas kurināta;
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa uzpīpē.”
Dziļa jēga ir apdziedāšanas tradīcijai. Tā nepavisam nav tulkojama burtiski kā savstarpēju rēķinu kārtošana, bet šādās tautasdziesmās slēpta nopietna pamācība. Trāpīgi šo dainu uzdevumu izteicis dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons: “…iet ļaunumam pa priekšu, nospēlēt ļaunumu, ķildas, likstas, konfliktus, lai spēles estētiskā iedarbe paralizētu, neitralizētu šo konfliktu dzenuļus cilvēkos. Pasargātu cilvēkus no tiem. Kā pote pasargā no nāvējošas slimības. Vai rodas imunitāte pēc tās? Tā būtu utopija — šādu iedarbi no spēles gaidīt. Bet sadzīves ētiku tā veido, kopj. No paaudzes paaudzē.”
Skolēnu folklorā apdziedāšanas dziesmas varētu dēvēt par ķircināšanas dziesmām. Apdziedāšanas dziesmas galvenokārt dziedātas godos un gadskārtu svētkos, bet bērnu folklorā šīs dziesmas izmanto ikdienas komunikācijā. Tām bieži ir personisks raksturs, nosaucot vārdā kādu konkrētu cilvēku, nevispārinot attēloto parādību. Par tādām varētu uzskatīt arī daudzus ierakstus atmiņu albumos. Šīs dziesmas saglabā savas sabiedriskās funkcijas, dod bērnam iespēju paust savu attieksmi nevis tiešā, bet pārnestā nozīmē. Ķircināšanas objekts visbiežāk izvēlēts nevis ar mērķi apsmiet vai pazoboties, bet uzmanības pievēršanai vai savas humora izjūtas demonstrēšanai. Ķircināšanas dziesmas pēc satura var iedalīt:
1) tikumu vai netikumu apdziedāšana:
“Melis, melis,
Kartupelis,
Pirmās klases
Frikadelis.”;
2) dzīves filozofijas interpretācija dažādos variantos:
“Dzīvo un ceri,
Lai dzīvē kam deri;
Ēd(i) un dzer(i),
Lai vairāk sver(i).”;
3) ārējā izskata apspriešana:
“Tev acis kā pogas,
Tev lūpas kā zoles,
Tev deguns kā īlens,
Bet pats tu kā pīlēns.”;
4) konkrētas personības ķircināšana, izmantojot viņa vārdu, kurš mainās attiecībā no ķircināšanas objekta:
“Atskan šāviens,
Zili dūmi:
Gatis meklē,
Kur ir krūmi.”
Savdabīgas un ekspresīvi bagātas ir dziesmas, kurās izteiktas pamācības un padomi draugu izvēlē un jūtu demonstrēšanā. Tie dažkārt attiecināti arī uz audzināšanas un vecāku lomu dzīvē:
“Ja tev sirds
Pēc mīlas tvīkst,
Mammai neprasi,
Vai drīkst.”
Dziesmas par mīlestību kalpo arī kā psiholoģiskas sāpju remdētājas, palīdz saskatīt neveiksmes nenozīmību citu dzīves problēmu jūklī. Šīm dziesmām raksturīgs didaktisms, pamācīšana:
“Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,—
Pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākamo.”
Moralizēšana ne vienmēr ir tukša liekvārdība, vērojamas arī uz psiholoģiskām atziņām balstītas teorijas, kas ievada un izglīto iepazīšanās un jūtu atklāsmē. Tās izskan bērniem viegli uztveramā formā un humoristiskā izteiksmē, piemēram:
“Ja aiz stūra čalis gaida,
Nav jau tūdaļ jāpasmaida;
Apdomā ar gudru ziņu,
Vai tev tiešām vajag viņu?”.
Bērnu dziesmās par mīlestību dažkārt ir neparedzams ironisks nobeigums. Filozofiskas un šķietamas bezcerības māktas noskaņas noslēgumā tulkotas ikdienišķi un loģiski, pārsteidzot ar īpatnu atjautības pieskaņu:
“Es neēdu brokastis, jo mīlu viņu;
Es neēdu pusdienas, jo mīlu viņu;
Es neēdu vakariņas, jo mīlu viņu;
Es naktīs neguļu, jo gribu ēst.”
Viens no jaunu bērnu dziesmu izveides paņēmieniem ir tikai viena vai vairāku vārdu aizstāšana ar citiem, ne vienmēr nozīmes ziņā līdzīgiem. Tēlotajai parādībai bērni meklē vēl spilgtāku pozitīvo, bet biežāk gan negatīvo ekspresiju:
“Putnubūri es uzkāru —
Sirds vai lec man uz āru.
— Lido šurp! — iesaucos
Un no zara nomaucos.”
Bieži tautasdziesmas jaunajā bērnu folklorā izskan kā parodijas. Tās dažkārt veido vai veselu dziesmu tipu, piemēram:
“Balta nāca tautumeita
Kā ar sniegu apsnigusi;
Nav ar sniegu apsnigusi,
Veca, sirma palikusi.”;
“Balta nāca tautumeita
Kā ar sirdi saslimusi;
Nav ar sirdi saslimusi,
Svētku veci satikusi.”
Ar parodiju bērni izsaka savdabīgu protestu pret dziesmas biežo skandēšanu. Tāpat bieži parodētas ir Ziemassvētku tautasdziesmas. Tās skandē gan skolā, gan mājās, bet bērnu valodā iegūst citu, bieži vien pat mūsdienīgu, skanējumu:
“Eima bišu klausīties
Ziemassvētku vakarā,
Ja bitītes repu skalda,
Tad būs jauka vasariņa.”
Izplatīts dziesmu veidošanas princips ir arī dzejas rindu pārveidošana. Bieži veidojas salikums, kad blakus liriskam un skaistam motīvam, kas izteikts pirmajā un otrajā rindā, seko līdz trulumam vienkāršs skaidrojums:
“Ugunskurs nakts tumsā kvēlo,
Dzirkstis gaisā paceļas;
Nakts ir tumša, nevar iebāzt
Rokas bikšu kabatās.”
Humora izjūta un izpratne pieaugušajiem cilvēkiem un dažāda vecuma bērniem ir atšķirīga. Sākumskolas posmā humors vairāk saistīts ar kustības dinamiku, attēloto parādību dīvainumu. Vēlākajos gados humoristiski traktētas aktuālās lietas un problēmas, izsakot jautras pamācības:
“Neēd, meitiņ, margarīnu:
Sāpēs vēders, es jau zinu;
Nelīdzēs vairs pulvers balts,
Jāmeklē būs čomiņš stalts.”
Populārākas bērnu vidū ir nesen sacerētas dziesmas. Ikvienai jaunai parādībai drīz izskan atbalss arī bērnu folklorā, un to ietērpj bērnu leksikai tuvos vārdos, neievērojot literārās valodas normas:
“Haherīti, haherīti,
Tu man skādi padarīji;
Sabojāji sistēmfailu,
Tagad kompis nestrādā.”
Humora dzirksts un bezbēdība ievijas, zemtekstā slavējot garīgo spēku:
“Ja tev kādreiz uznāk bēdas,
Apstājies pie malkas grēdas:
Skaiti pagales pa vienai,
Līdz pat savai kāzu dienai.”
Bērniem klasiskās tautasdziesmas šķiet galvenokārt pagātnes liecinieces, tātad — laikmetam nepiemērotas. Pašreizējo posmu skolu dzīvē raksturo visatļautības un pārspīlētas brīvības kults, tādēļ arī bērnu dziesmās bieži protestēts pret visu, kas bijis līdz šim, uzskatot to par nemodernu iezīmi. Bērnu dziesmās atrodami arī bērnu pasaulei neatbilstoši motīvi, kas raisa negatīvu pieaugušo attieksmi:
“Skats man žēls, un pats tāds bēdīgs,
Alkohols kad netiek mērīts.
Kā lai skolā parādos,
Vienu reiz jau uzrāvos.”
Bērnu dziesmas ir aktīvs un darbīgs spēks, kam ir liela nozīme bērnu garīgajā attīstībā, audzināšanā, vērtību sistēmas izveidē. Klasiskā tautasdziesma ir visu šo vērtību paudēja, bet bērnu apziņā pilnībā nav nobriedusi vajadzība pēc folkloras kā pēc tautas pieredzes.
(Tautasdziesmas apkopotas, aptaujājot Aizkraukles novada ģimnāzijas un Seces pamatskolas audzēkņus)
